Lai bizness būtu rentabls, dzīvokļi budžeta klases jaunajos projektos ir jātirgo par 1800 eiro/m². Hipotekārā kreditēšana Latvijā ir depresīvā situācijā; ja hipotekārā kreditēšana sāks attīstīties, apbūvētāji būs tikai priecīgi. Mājokļu būvniecības nākotne pieder saliekamajām dzelzsbetona konstrukcijām, turklāt būvniecības materiālus sāks ražot no atkritumiem. Par to visu un arī par to, kā sokas ar dzīvokļu tirdzniecību Merks projektos un pie kādiem nākamajiem kompleksiem tiek strādāts, žurnālam  m2 un portālam varianti.lv stāsta kompānijas Merks valdes priekšsēdētājs Oskars Ozoliņš.

Viens otram netraucē

– Merks ietilpst Latvijas lielāko būvniecības uzņēmumu kohortā. Mājokļu tirgū Merks darbojas sava veida divās lomās. Pirmkārt, jūs būvējat ēkas kā attīstītājs un paši tās pārdodat pa atsevišķiem dzīvokļiem, un, otrkārt, jūs būvējat daudzdzīvokļu mājas citiem pasūtītājiem, tas ir, esat darbu ģenerāluzņēmējs. Vai tas nerada jūsu darbā kādas grūtības? Vai tos, kuri jums atdod darbuzņēmuma pasūtījumus, nemulsina, ka Merks ar saviem projektiem faktiski ir konkurents jauno mājokļu tirdzniecības segmentā?

– Faktā, ka mēs vienlaikus būvējam gan paši sev, gan citiem, es nesaskatu nekādu pretrunu. Šobrīd Merks paša projektu ietvaros ekspluatācijā ir nodevis aptuveni 1400 jaunu dzīvokļu. Tas salīdzinoši ir neliels skaits projektu: Viesturdārzs, Jaunbiķeri, Skanstes virsotnes, Skanstes mājas un Skanstes parks. Citiem pasūtītājiem aizgājušo gadu laikā esam uzbūvējuši aptuveni 300 dzīvokļu. Nesen Jūrmalā pabeidzām dzīvojamā kompleksa Jasmine Residence būvniecību. Pašlaik esam ģenerāluzņēmējs trīs projektos Rīgā – Antonijas ielā, Cēsu ielā un Staraja Rusas ielā, kur darbi tuvojas noslēgumam. Visos kopā ir aptuveni 200 dzīvokļu. Principā nekādu interešu konfliktu tas nerada. Grūti pat iedomāties, ka mēs varētu kādu sabotēt vai nodarboties ar kaitniecību mūsu pasūtītāju objektos, lai sev kā būvniekam iegūtu labumu. Mums ir ļoti svarīga mūsu profesionālā reputācija. Pasūtījumu saņemšana no malas ir sarežģīts process. Tas ir konkurss, kurā uzvar labākie. Arī pašu būvniecību pastāvīgi uzrauga un kontrolē visdažādākās organizācijas, kā arī − visi darbi tiek veikti atbilstoši līgumiem un reglamentiem.

Kompānijai Merks ir svarīga abu darbības virzienu attīstīšana – gan savu dzīvojamo projektu, gan arī citu pasūtītāju projektu būvniecība. Un tas nozīmē, ka darbu kvalitāte visos jaunajos projektos, ar kuriem esam saistīti, par kuriem esam atbildīgi un kuru ievērojam katrā projektā, vienmēr ir vajadzīgajā līmenī. Lielā dzīvokļu attīstīšanas pieredze pašu projektos ir pozitīvs faktors, tas ir arguments mums par labu gadījumos, kad pasūtītāji izvēlas, kam uzticēt sava daudzdzīvokļu kompleksa būvniecību.

– Pēdējos gados budžeta mājokļu segmentā ir vērojama minimizācijas jeb kā to vēl mēdz dēvēt – tendence optimizēt dzīvokļu platības. Tas tiek argumentēts ar patērētāju vēlēšanos saņemt tieši šādu produktu. Kā jūs vērtējat šo tendenci?

– Dzīvojamo platību samazināšana ir vērtējama no dažādiem aspektiem. Mūsu pašu vēsturiskais, faktiski zelta standarts ir bijis šāds: divistabu dzīvokļa platībai jābūt aptuveni 60 m² lielai; trīsistabu – 80 m², četristabu – 100 m² lielai. Kad vairāk nekā pirms desmit gadiem sākām Latvijā būvēt mājokļus, nemainīgi ievērojām šos standartus. Taču pēdējos gados tirgū tiešām ir vērojami procesi, kuru dēļ dzīvokļu platība jaunajās mājās kļūst aizvien mazāka un mazāka. Piemēram, divistabu dzīvokļa platība ir 40-45 m², trīsistabu – 60-70 m², četristabu –80-90 m², turklāt labākajā gadījumā. Kāpēc? Vispirms jau tāpēc ka, jo mazāka ir platība, jo mazāka ir pirkuma kopējā summa, – tā cilvēkam ir vieglāk izšķirties veikt darījumu. Salīdzinājumam var minēt krējumu, kas pēdējā gada laikā ir kļuvis ievērojami dārgāks. Agrāk cilvēki pirka 100 gramus, tagad, lai iekļautos tajā pašā budžetā, tiek pirkti 90 gramu. Cilvēkiem ir tik daudz naudas, cik ir.

Atzīstam arī to, ka tad, kad ir mazākas dzīvokļu platības, apbūvētājam izdodas iegūt lielāku kvadrātmetra cenu, lai arī darījumu summas klientiem ir mazākas.

Vēl viens faktors, kas ietekmē jauno budžeta klases dzīvokļu platības izvēli, ir salīdzinoši lielais to Latvijas mājsaimniecību skaits, kurās nav bērnu. Tādu ir vairāk par 70% – tā ir oficiālā statistika. Šajā kategorijā mēs ietveram gan cilvēkus gados un vientuļos cilvēkus, gan jaunās ģimenes. Vietā ir pieminēt, ka 30% Latvijas mājsaimniecību ir tikai viens cilvēks. Ir tikai saprātīgi, ka tad, ja ģimenē nav bērnu, tai ir vajadzīga mazāka platība. Ja parādās mazulis, tas, protams, liek domāt par lielāku mājokli, un šādā brīdī mazs dzīvoklis sāk radīt problēmas. Tomēr tā ir nākotne, pagaidām apbūvētāji nevar nerēķināties ar šodienas demogrāfisko realitāti.

Divi minētie faktori ir svarīgākie, kas raksturo jauno projektu kompakto dzīvokļu popularitāti. Var piebilst, ka jaunā paaudze dzīvo, ja tā var teikt, pilnīgi citā formātā: tai nav emocionālās piesaistes dzīvesvietai, mājās tā tikpat kā negatavo ēdienu un tajā pašā laikā var neiet uz biroju, jo strādā attālināti. Šodien viņi strādā Rīgā, rīt jau dodas uz Berlīni, pēc tam uz Milānu un tā tālāk. Tas atspoguļojas cilvēku attieksmē pret mājokli un prasībām, kas cilvēkam jārespektē. Mēs (Merks – "m²") redzam mūsdienu tendences un atsaucamies tām. Tajā pašā laikā mēs cenšamies piedāvāt tirgum kaut ko īpašu, kas spēj piedāvāt potenciālajiem pircējiem plašākas izvēles iespējas. Salīdzinot ar mūsu konkurentiem, mēs veidojam plašākus dzīvokļus tiem klientiem (un tādu ir visai daudz), kuriem nepatīk mājokļu minimizēšanas mode.

Perspektīvā cena

– Kādu jūs redzat Rīgas budžeta klases jauno dzīvokļu vidējo jeb tā dēvēto taisnīgo cenu līmeni? Kādam tam ir jābūt, lai nodrošinātu labu un pastāvīgu pieprasījumu no vietējo iedzīvotāju puses?

– Labs pieprasījums jāaplūko kopā ar iedzīvotāju maksātspēju un būvniecības reālajām izmaksām. Turklāt Rīgā ir jāņem vērā arī lielais vecais dzīvojamais fonds. Latvijas galvaspilsētā ir 50 000 tukšu dzīvokļu (tādi ir pēdējie dati). Protams, ne visi no tiem ir piemēroti dzīvošanai, tomēr skaitlis vienalga ir iespaidīgs. Šis vecais dzīvojamais fonds zināmā mērā konkurē ar jaunajiem projektiem, jo bieži vien rekonstruēt vecu māju ir racionālāk nekā būvēt jaunu. Ja pašizmaksa ir zemāka, tad veiksmīga ir arī piedāvājuma cena. Tas viss tiešā veidā ietekmē jauno mājokļu iegādes tempus, aizvilinot daļu potenciālo pircēju.

Runājot par taisnīgu cenu, palūkošos uz šo jautājumu no cita redzes leņķa – no apbūvētāja skatupunkta. Principā, ja ņem vērā šodienas būvniecības izdevumus un to gaidāmo kāpumu nākotnē, tad jauno dzīvokļu (ar pilno apdari) cenām Rīgas mikrorajonos ir jābūt 1800 eiro/m². Tieši tas ir rādītājs, kas veido šo biznesu pievilcīgu…

– Taču Latvijas galvaspilsētā ir apbūvētāji, kas piedāvā jaunus dzīvokļu arī par 1400 eiro/m².

– Ja tagad nopērk zemi, sāk būvēt, pēc tam to pārdod un nosaka uzdevumu gūt normālu peļņu, kuru var ieguldīt attīstībā un konkurēt ar citiem, tad 1400 eiro par jauna mājokļa kvadrātmetru nav cena, kas ļaus nodrošināt šo ciklu. Šādai cenai nav perspektīvas no biznesa ilgtermiņa attīstības viedokļa. Merks redz savu obligāto izdevumu daļu, un, manuprāt, par saviem izdevumiem lieliski ir informēti arī mūsu kolēģi un konkurenti vienlaikus, lai arī viens otrs no viņiem varbūt dzīvo ilūziju pasaulē. 1400 eiro, par kuriem jūs runājat, manuprāt, ir ārpus rentabla biznesa ietvara.

Tomēr ir jāskatās, vai tā ir kāda viena atsevišķa dzīvokļa cena vai arī visa projekta vidējā cena. Dzīvokļu cenu piedāvājumi vienā un tajā pašā mājā var būtiski atšķirties, piemēram, zemākā un augstākā stāva dzīvokļos. Manis minētā apbūvētājiem pieņemamā pārdošanas cena 1800 eiro/m² ir cena, kura ļauj nodrošināt pastāvīgu dzīvojamā produkta radīšanas industriju. Mūsu igauņu kolēģi ir līdzīgas pozīcijas piekritēji. Ja parādās lētāks jauna mājokļa piedāvājums, tam, iespējams, ir bijis cits sākuma punkts: piemēram, vēsturiski ir izdevies ļoti lēti nopirkt nepieciešamo zemi projektam.

Katram pabeigtam dzīvojamajam projektam ir savs klients. Pēdējos gados jaunus mājokļus Rīgas mikrorajonos un centrālajā daļā visaktīvāk pērk ģimenes, kurās ienākumi uz vienu pieaugušo ir 1200-1500 eiro mēnesī. Viņi strādā kādā no mūsdienu pakalpojumu sfēras profesijām. Atalgojuma līmenis IT jomā ir vēl augstāks: pieredzējuši darbinieki nopelna gan 2000, gan 4000 eiro mēnesī. To pašu var teikt par medicīnas, finanšu un jurisprudences nozari – visur ir cilvēki, kam ir augsts atalgojums. Tie ir klienti, uz kuriem Merks orientē savu darbību, veidojot savu dzīvokļu piedāvājumu. Labi, ka šādu klientu kļūst aizvien vairāk. Latvijā atšķirībā no Rietumeiropas cilvēki labklājību sasniedz 30-40 gadu vecumā, tas ir, savas karjeras augstākajā punktā. Viņi ir aktīvi, veido ģimenes, audzina bērnus, un viņiem ir nepieciešami jauni mājokļi. Tas ir pozitīvi, un mēs to jūtam mūsu biznesā.

Skanstes parks tiek izpārdots ātri

– Pēdējais no paša Merka pabeigtajiem projektiem ir Skanstes parks. Kā sokas ar tirdzniecību?

– Kompleksā ir 130 dzīvokļu, un visi – ar pilno apdari. Īpaši gribu izcelt, ka griestu augstums ir 2,9 metri. Konkurentiem parasti tie ir 2,7 m. Nevaru teikt, ka tas ir mūsu firmas standarts, drīzāk viena no detaļām, kas šo projektu izceļ uz citu kompleksu fona. Līdzīgi ir arī ar citu rādītāju – projekta nodrošinātība ar automašīnu stāvvietām – pusotra stāvvieta vienam dzīvoklim, un tas ir vairāk nekā vispārpieņemtais standarts.

Laba vieta, lieliski sevi apliecinājusi infrastruktūra, kurā ietilpst arī veikali un sporta iestādes, augstas kvalitātes izmantotie dzīvojamo māju būvniecības materiāli, to visu ir novērtējuši un labi akceptējuši Skanstes parka pircēji. Rudens beigās projektā bija pārdoti vairāk nekā 62% dzīvokļu par vidējo cenu 2400 eiro/m².

– Un tirgojat jūs paši – bez starpniekiem?

– Jā, kaut gan ir reti izņēmumi. Galvenokārt ar dzīvokļu tirdzniecību nodarbojas mūsu darbinieki, kas šajā nozarē strādā profesionāli un labi pārzina produktu, tā mārketingu un citas nianses. Tirdzniecības tempi ir tādi, ka visus projekta Skanstes parks dzīvokļus plānojam izpārdot 2018.gadā. Interese par projektu ir liela un vispirms jau par lielajiem dzīvokļiem. Mēs apvienojām visus divistabu dzīvokļus, ar kuriem to bija iespējams izdarīt, četristabu dzīvokļos. Pieprasījumu pēc šiem dzīvokļiem diktē tikai vietējie pircēji. Ārzemnieki ir liels retums.

Starp citu, ar projektu Skanstes parks ir noslēgusies jauno mājokļu būvniecība Skanstes rajona dienvidu daļā. Nākamais posms šajā daļā ir komerciālie objekti, kas būs tuvāk Skanstes ielai.

Jaunais projekts, kura īstenošana ar mūsu zīmolu šogad tika uzsākta Rīgā, Mežciema rajonā, ir Gaiļezera nami - tas ir 6 dzīvojamo māju komplekss Gaiļezerā. Divas kārtas, katrā trīs mājas ar kopumā 192 dzīvokļiem: 96 dzīvokļi pirmās kārtas ietvaros, un vēl tikpat – otrās. Tirdzniecības tempi šajā projektā ir rāmāki tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lielākā daļa vēlas redzēt jau pabeigtu projektu; viņi nesteidzas parakstīt rokasnaudas līgumu un maksāt pirmo iemaksu, kamēr dzīvokļi nav gatavi. Taču interese par kompleksu ir ļoti liela, šobrīd esam noslēguši rezervācijas līgumus vairāk nekā 20% pirmās kārtas dzīvokļu. Cena – ap 1600 eiro/m².

Vēl viens mūsu pašu topošais jaunais projekts, kuru vēlos izcelt, būs Rūpniecības ielā, kur agrāk bija sporta klubs Reaktors. Pašlaik notiek jaunā kompleksa projektēšanas darbi. Plānots, ka tajā būs ap 300 dzīvokļiem. Saskaņā ar ģenerālplānu šajā vietā varētu uzbūvēt pat sešus stāvus augstas mājas. Ir noticis skiču konkurss, kura rezultātus atzinīgi novērtējusi pilsētas Kultūras pieminekļu inspekcija, sakot, ka tas ir ļoti sekmīgs risinājums, kas ļauj saglabāt pievilcīgu apkārtējo vidi. Būvniecības darbus šajā projektā plānojam sākt 2018.gada pirmajā pusē.

– Bet Merka piederošo Rīgas gruntsgabalu portfelis taču neaprobežojas ar minētajiem projektiem.

– Mums ir Skanstes rajona ziemeļu daļa. Pagaidām vēl nav pilnīgas skaidrības, ko tur būvēsim. Scenāriji var būt dažādi: viens no tiem – dzīvokļi ar komercplatībām. Ideju ir daudz, turklāt visdažādākās.

Mums ir gruntsgabali arī Lucavsalā un 12 hektāru teritorija Zaķusalā starp Salu tiltu un televīzijas torni. Īstenojot visas ieceres, visos mūsu gruntsgabalos pēc aptuveniem aprēķiniem varam uzbūvēt 2700 – 3000 dzīvokļu. Mēs plānojam un projektējam savus objektus, piemēram, Zaķusalā šobrīd aktuālais jautājums ir lokālplānojums. Saskaņošanas process notiks zināmu laiku un prasīs dažādu procedūru izpildi, kas saistītas ar pilsētplānošanu, ietekmes uz apkārtējo vidi novērtēšanu, transporta jautājumiem… Runājot par pēdējo, Zaķusalā esam nodomājuši pārcelt ielu - tā, lai krastmala būtu pieejama tikai pastaigām un dzīvošanai, bet transporta plūsma tiktu novadīta uz salas vidu. Šādu pārveidojumu saskaņošana notiek ilgāk nekā pati būvniecība.

Ja varētu kā igauņi

– Pēdējā laikā bankas ziņo par aizvien lielākiem hipotekārās kreditēšanas apjomiem. Apbūvētāju tam vajadzētu tikai iepriecināt.

– Banku kreditēšana ir ļoti interesants temats. Mans viedoklis ir šāds: banku hipotekārā kreditēšana Latvijā šodien ir depresijas stadijā. Paskaidrošu savu viedokli. Varam salīdzināt ar Igauniju – valsti, kas ir mazāka par Latviju gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā – tur hipotekārie kredīti tiek izsniegti gandrīz trīs reizes vairāk nekā pie mums.

– Kāpēc tā?

– Nozarē nav nepārprotamas atbildes, kāpēc tas tā notiek. Pirmais faktors – ļaužu atmiņā vēl joprojām ir dzīvas atmiņas par pagājušo krīzi. Cilvēki nelabprāt ņem aizdevumus un, ja vien var tos neņemt, tad neņem – to nosaka nedrošība par nākotni, par to, ka nākamos 15-20 gadus viņu dzīvē viss būs labi. Šim aspektam ir būtiska loma. Otrs faktors – pelēkās ekonomikas īpatsvars Latvijā ir ievērojami lielāks nekā Igaunijā. Kad skaidrās naudas apgrozījums ir liels, cilvēki visbiežāk ir, tā teikt, ārpus hipotekārās kreditēšanas, kas ņem vērā tikai oficiālos ienākumus. Latvijā pārāk daudzi saņem algas aploksnēs. Kamēr šis skaits nesamazināsies līdz Igaunijas līmenim, tas turpinās negatīvi ietekmēt hipotekāro kreditēšanu pie mums. Tajā pašā laikā Latvijas banku speciālisti ir visai optimistiski attiecībā uz situācijas turpmāko attīstību. Ja viņu prognozes piepildīsies un Latvijā pieaugs hipotekārā kreditēšana, mēs kā apbūvētāji par to tikai priecāsimies. Tas dos jaunu impulsu attīstībai visam jauno projektu segmentam. Uzņēmuma Merks iekšējā statistika rāda, ka, piemēram, projektā Skanstes parks puse klientu dzīvokļu iegādei ir izmantojuši dažāda apmēra hipotekāros kredītus.

Projektā Gaiļezera nami redzam, ka aktīvi tiek izmantots valsts atbalsts mājokļa iegādei ģimenēm ar bērniem, kuru īsteno finanšu institūcija Altum.

Bez viesstrādniekiem neiztikt

– Noslēgumā nedaudz par būvniecības nozari kopumā. Kādas jaunas būvniecības tehnoloģijas ir gaidāmas Latvijas tirgū? Vai kādas spilgtas tendences parādīsies jau tuvākajā laikā?

– Turpināsies tas, kas jau norisinās gan Eiropā, gan pie mums, gan ASV: visas pasaules būvnieki tiecas samazināt roku darbu visos tā veidos. Cilvēka darbs kļūst aizvien dārgāks, turklāt cilvēki mēdz arī pieļaut kļūdas. Jo vairāk roku darba, jo vairāk iespējas zemākai darbu kvalitātei. Ir brīnišķīgi, ja ar roku darbu var veidot kaut ko individuālu, tomēr ar kvalitāti ir tā: ja kaut ko var izgatavot, izmantojot iekārtas un mašīnas, kvalitāte būs augstāka nekā tad, ja to pašu cilvēks darīs ar rokām.

Pēdējos gados ir mainījies projektēšanas process. Vispirms no rasējamā dēļa aizgājām uz datorprojektēšanu - AutCAD un līdzīgām programmām, bet šobrīd projektēšana jau notiek trijās dimensijās. Ēkas modelis tiek salikts virtuāli – visas daļas un konstrukcijas, elektroinstalācija, ūdensvads, kanalizācija, apkure… absolūti visas inženieru sistēmas. Būtībā visa ēka tiek salikta virtuālā vidē. Tas ļauj iegūt augstu projekta detalizācijas līmeni. Šāda metode ierobežo kļūdīšanās iespēju, un arī pats projektēšanas process norit ātrāk un efektīvāk.

Nākamais solis būvniecības nozares attīstībā ir standartizācija. Ja kaut kas ir izdarīts vienreiz, pēc tam tas tiek kopēts – tā dēvētā copy-paste metode. Mājokļu būvniecībā tā tiek plaši izmantota. Ja mums ir kādi standarta risinājumi, mēs tos izmantojam arī citur, varbūt tikai mainot krāsu.

Tendence ir šāda: lai samazinātu tādu faktoru kā lietus, sniega vai vēja ietekmi, viss, ko vien var izgatavot rūpnīcā, tiek izgatavots tur, nevis būvlaukumā. Pēc tam detaļas tiek transportētas uz būvlaukumu un samontētas, piemēram, fasāžu dzelzs-betona paneļi ar jau iemontētiem logiem.

– Vai tas nozīmē, ka šodien būvniecībā dominējošo lomu iegūst dzelzsbetona konstrukcijas, nevis monolītbetons?

– Protams, sava veida lego. Monolītbetona māju būvniecība mazinās, jo ir saistīta ar cilvēku darbu uz vietas. Protams, ja nepieciešams izveidot kaut ko oriģinālu, īpašas un nestandarta arhitektūras formas, noder monolītbetons. Savukārt ķieģeļu mūri ir nozuduši pavisam – daudzstāvu mājas no ķieģeļiem vairs nemūrē.

Runājot par tālākā nākotnē gaidāmo, var paredzēt, ka nākamo 20-30 gadu laikā būvniecības materiālu ražošanā ir jāparādās atkritumu mas-veida izmantošanas risinājumam. Tas notiek arī jau tagad: fibobloki tiek izgatavoti no komponentēm, kas satur PET taras, tas ir, plastmasas pudeļu atkritumus.

– Bet vienlaikus būvniecības izmaksas turpinās augt?

– Jā, turklāt tieši darbaspēka izmaksu sadārdzināšanās dēļ. Latvijā 2017.gadā būvniecības nozarē ir fiksēts pieaugums. Tomēr jāatceras, ka šie skaitļi ir iegūti uz 2016.gada bāzes, uz ievērojamu apjomu samazinājuma fona. Ja salīdzina rādītājus ar 2014. un 2015.gada rādītājiem, redzams, ka nekāda īpaša kāpuma nav. Tikai toreiz nozarē nebija darbaspēka deficīta. Pašlaik visur ir vērojams, ka pietrūkst darbaroku, kas saistīts ar būvnieku masveida aizplūšanu uz Skandināvijas tirgu. Tur ir lielākas algas, augstāka darba kultūra, un daudzi izlemj strādāt tur. Turklāt Zviedrijā norisinās urbanizācijas process – cilvēki pārceļas uz pilsētām. Šajā valstī tiek būvēts divas reizes mazāk kā būtu vajadzīgs. Valsts ir bagāta un konkurētspējīga, un viņi spēj maksāt. Fakts ir arī tāds, ka Zviedrijas ekonomikas izaugsmi lielā mērā nodrošina ne tik daudz paši zviedri, cik imigrantu pieplūdums. Būvniecība Zviedrijā ir ļoti pieprasīta, un to izmanto daudzi Latvijas uzņēmumi – lieli un mazi; viņi strādā gan šajā valstī, gan citur Skandināvijā. Tas negatīvi ietekmē mūsu darbaspēka pieejamību Latvijā. Lai noturētu darbiniekus, mums viņiem ir jāmaksā vairāk. Taču ļoti svarīgi, lai vienlaikus ar darba samaksas kāpumu pieaugtu arī darba ražīgums. Tas ir grūts ceļš visai nozarei. Vieglais ceļš būtu šāds: mūsu strādnieki brauc uz Zviedriju, savukārt mēs ievedam darbaspēku no Ukrainas. Tas jau arī notiek daudzos Latvijas būvniecības projektos. Tādēļ Latvijas būvniecības nozarei ir divi ceļi: vietējā darbaspēka izmantošana, procesu pareiza organizēšana, prasot adekvātu atdevi un maksājot lielu algu, lai cilvēki nebrauktu prom, vai arī viesstrādnieku ievešana. Manuprāt, šobrīd sāk iezīmēties otrais ceļš, bet es ceru, ka būvniecības nozare darīs visu, lai arī pirmais, grūtākais ceļš tomēr īstenotos.