Zviedrijā ugunsdrošības apsvērumu dēļ pēdējos 100 gadus bija aizliegts būvēt par diviem stāviem augstākas koka būves. Taču tehnoloģijas tiek attīstītas, un šodien kokmateriāli atbilst mūsdienu ekoloģiskuma un arī ugunsdrošības prasībām. Koka pilsētbūvniecības iespējām bija veltīts seminārs Koks — perspektīvs būvniecības materiāls, to organizēja DNB banka, Latvijas Koka būvniecības klasteris (LKBK) un citi būvniecības nozares un investīciju eksperti, kas kliedēja aizspriedumus pret šo būvniecības virzienu.

Zviedrijā kopš 1994.gada ir atcelts aizliegums būvēt koka augstceltnes un koka būvniecība tiek veicināta valsts līmenī. Lai arī šis process ir sācies arī citās ar mežiem bagātās valstīs (piemēram, Somijā, Norvēģijā un Kanādā), pagaidām reāla tipālā koka ēku būvniecība plānveidīgi attīstās tikai Zviedrijā. Dzīvojamās mājas un sabiedriskās ēkas tiek montētas, piemēram, no pilnībā gataviem un aprīkotiem koka moduļiem. Latvija šādus moduļus, kā arī koka paneļus arī ražo, tomēr 90 % savas koka produkcijas tā eksportē − tostarp arī tāpēc, ka nav nopietna vietējā pieprasījuma. Investoru un privāto apbūvētāju bažu par koka būvju ilgmūžību un ugunsdrošību pamatā ir stereotipi.

Lai reāli salīdzinātu koka un mūra māju ugunsdrošību, LKBK pārstāvji sarīkoja īstu ugunsgrēku. Pareizāk, viņi veica eksperimentu, kas nepretendē uz zinātnisku precizitāti. Tika uzbūvētas divas vienāda lieluma vienstāva mājas. Keramzītbetona bloku mūra mājai bija metāla pārsedzes un plastmasas logu rāmji ar stikla paketēm. Koka mājas nesošo konstrukciju veidoja koka sijas, bet logu ailēs bija ielikti koka logu rāmji ar stikla paketēm. Lai imitētu vairāku stāvu apbūvi, māju jumti tika papildus noslogoti ar divu tonnu smagām kastēm, pildītām ar smiltīm. Abas mājas bija minimāli mēbelētas. Kad no sveces bija aizdegušies dīvāni, sākās ugunsgrēks. Jau pēc septiņām minūtēm izsprāga plastmasas logi, savukārt koka rāmjos iemontētās stikla paketes izturēja ilgāk par 35 minūtēm. Trīsdesmit sestajā minūtē temperatūras ietekmē bloku mājas metāla sija bija izliekusies tik ļoti, ka pacēla jumta elementus. Liesmas piekļuva augšējam pārsegumam, un jumts iebruka. Savukārt koka mājas pārseguma sijas izturēja veselu stundu līdz pat eksperimenta beigām, kad ugunsgrēks bija jau nodzēsts, izmantojot ugunsdzēšamos aparātus.

Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta laboratorijas vadītājs Dr. sc. ing. Edgars Bukšāns: "Abās mājās tika radīta aptuveni vienāda ugunsslodze. Uguns bija pietiekami stipra gan mājā no tā dēvētajiem degošiem materiāliem, gan it kā nedegošiem materiāliem. Metāls, līdzīgi kā stikls un mūris, pieder pie nedegošiem materiāliem. Tomēr tas ātri sakarst un deformējas. Tādēļ, ja es būvētu māju sev, priekšroku dotu koka pārsegumiem. Šāda konstrukcija ir noturīgāka pret uguni. Koks deg prognozējami un stabili ar ātrumu 0,7 mm minūtē. Šis process ir viegli prognozējams, un līdz ar to var paredzēt arī riskus. Degšanas ātrums ir atkarīgs no kokmateriālu biezuma, koka sugas, apstrādes ar antipirēnu un citiem faktoriem. Koka kolonnām un masīvkoka pārsegumiem piemīt laba ugunsizturība."

Eksperiments to parādīja uzskatāmi. Metāla sija deformējās par 2,5 cm, pacēla augšējo pārsegumu, un karstie dūmi, kuru temperatūra bija vairāk nekā 1000 grādu, piekļuva mājas augšējiem pārsegumiem. Jumts vienkārši iebruka, un uguns vēl vairāk izplatījās it kā nedegošā mājā. Savukārt 14,5 cm biezā koka sija pa perimetru pārogļojās, bet saglabāja 10-11 cm biezumu. Pārogļotā kārta kļuva par siltumizolācijas slāni un novērsa turpmāko iekšējo slāņu sakaršanu. Sija nezaudēja savas nesošās spējas un turpināja izturēt slodzi.

Salīdzinājums ar reāliem gadījumiem dzīvē liecina, ka dzelzsbetona konstrukcijas nenozīmē augstāku drošības līmeni. Projektējot jāņem vērā riski, un jāveic pasīvās un aktīvās ugunsdrošības pasākumi. Konkrēti — jāīsteno risinājumi, kas ierobežo uguns izplatīšanos. Piemēram, jāizmanto speciāla konstrukciju aizsardzība, lai nepieļautu uguns izplatīšanos pa jumtu un fasādi.

Taču atgriezīsimies pie mums kaimiņos esošās Zviedrijas pieredzes. Lai palielinātu koksnes izmantošanu būvniecībā, Zviedrijas valdība pieņēma koka augstceltņu būvniecības attīstības nacionālās stratēģijas direktīvu. Koka daudzdzīvokļu augstceltnes, universitāšu korpusi, sporta halles, ražošanas un sabiedriskās celtnes parādījās ne tikai Stokholmā, bet arī citos reģionos. Ēku augstums galvenokārt ir 6-12 stāvi. Konstrukcijas gandrīz pilnībā ir veidotās no koka, arī pamati, pārsegumi, kolonnas, liftu šahtas, kāpnes, telpu un fasāžu apdare. Šādu māju būvniecība ir galvenokārt saistīta ar rūpniecisku sērijveida ražošanu, nevis mums pierastā būvniecība. Līmēta koka paneļu (no trim slāņiem) sekcijas no sausiem materiāliem montē fabrikā. Būvnieki būvlaukumā montē stāvus zem speciālas nojumes vai pagaidu jumta (lai materiālus saglabātu sausus) no atsevišķiem konstrukciju elementiem un gataviem lieliem blokiem (sanitārtehniski mezgli, virtuves un citi sarežģīti elementi) montē stāvus un telpas. Šis process norisinās ātrāk, nekā būvējot mājas no dzelzsbetona.

Izmantojot jauno līmēto paneļu tehnoloģiju, koka ēkām piemīt liela seismiskā un uguns izturība. Turklāt tās ir energoefektīvas, jo kokam piemīt augsta siltumietilpība un mūsdienu koka mājām nav spraugu.

Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis ir pārliecināts, ka koka arhitektūrai ir potenciāls. Viņš norāda uz vairākiem koka būvniecības un ražošanas attīstības virzieniem, kas Latvijā būtu iespējami. Tā, protams, ir XIX un XX gadsimtu koka arhitektūras restaurācija, kā arī vēlīno mūra un bloka būvju renovācija. Piemēram, ir iespēja atsvaidzināt un piešķirt mūsdienīgāku izskatu pagājušā gadsimta vidus sabiedriskajām ēkām un paaugstināt to energoefektivitāti. Lielisks piemērs ir 1972.gadā uzbūvētā un 2012.gadā renovētā Ērgļu profesionāli tehniskās vidusskolas dienesta viesnīca. Gvido Princis atzīmē arī iespēju izmantot koka arhitektūru esošo ēku attīstīšanai – tas ir, palielināt ēku stāvu skaitu, uzbūvējot papildu koka stāvus. Šādi vēsturisku ēku uzlabojumi un attīstīšana izskatās organiski, un turklāt koks ir viegls un nerada lieku slodzi vecajiem pārsegumiem.

Trešais koka būvniecības iespējamais attīstīšanas ceļš, viņaprāt, ir sabiedriski industriālie projekti. Kā piemēru viņš min biedrības Latvijas finieris (un SIA Troja) industriālo biroja projektu Pārdaugavā, Bauskas ielā 143.

Koka māju būvniecības plusi

Koka augstceltnes būvniecība norisinās ātrāk nekā dzelzsbetona augstceltnes būvniecība. Tomēr būvniecības izmaksas ir aptuveni par 15 % lielākas. Taču, būvējot koka augstceltņu kompleksu, izdevumu starpība samazinās.

Koka mājas ir vieglākas par dzelzsbetona mājām, un tām nav vajadzīgi smagi pamati, un tas atvieglo un paātrina būvniecību.

Mājām, kas būvētas no līmētiem paneļiem un apšūtas ar ciedru apšuves dēļiem, pēc 100 gadiem būs tikai jānomaina fasādes apšuvums. Visā pārējā ēkā ir minimālas prasības attiecībā uz tās apkalpošanu. Dzelzsbetona mājas ir jāapmet ik pēc 30 gadiem, un turklāt tām ir jāveic profilaktiskais un kapitālais remonts.

Koks ir atjaunojams resurss. Turklāt tas nav toksisks atšķirībā no betona, kas turpina vulkanizēties un izdalīt nebūt ne nekaitīgākās vielas.

Kokam piemīt augsta siltumietilpība, kas palīdz nodrošināt telpu temperatūras stabilitāti. Līmētie koka paneļi ir piemēroti energoefektīvu māju projektēšanai.