2026. gada 20. augustā Saeima otrreizējā caurlūkošanā pieņēma jauno Imigrācijas likumu, kuru Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jūnijā bija nodevis parlamentam atkārtotai izvērtēšanai. Viens no būtiskākajiem jaunā regulējuma elementiem ir atteikšanās no līdzšinējās iespējas ārvalstniekam pretendēt uz termiņuzturēšanās atļauju (TUA), iegādājoties nekustamo īpašumu Latvijā.

Aigars Šmits, Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas LANĪDA valdes priekšsēdētājs

Taču, raugoties uz pieņemto regulējumu kopumā, rodas daudz būtiskāks jautājums – vai Latvija patiešām ir atteikusies no uzturēšanās atļauju piešķiršanas pret investīcijām un līdz ar to novērsusi tos drošības riskus, ar kuriem tika pamatota TUA pret nekustamā īpašuma iegādi izslēgšana? Atbilde nav tik vienkārša. Latvija nav atteikusies no paša principa, ka ārvalstnieks var pretendēt uz uzturēšanās tiesībām, veicot investīciju Latvijas ekonomikā. No vairākiem investīciju ceļiem ir izslēgts tieši nekustamais īpašums, savukārt citi investīciju mehānismi tiek saglabāti.

Jaunajā regulējumā ir paredzēta iespēja ārvalstniekam pretendēt uz TUA uz laiku līdz pieciem gadiem, ja viņš veic vismaz 150 000 eiro investīciju uz ne mazāk kā pieciem gadiem valsts izveidotā alternatīvo ieguldījumu fonda pārvaldniekā un papildus samaksā 10 000 eiro valsts budžetā. Tieši šim mehānismam, nododot likumu otrreizējai caurlūkošanai, īpašu uzmanību pievērsa arī Valsts prezidents, norādot uz nepieciešamību izvērtēt gan ieguldīto līdzekļu izcelsmes pārbaudi, gan investīciju izmantošanas mērķus.

Vienlaikus ir svarīgi atcerēties vēl kādu investīciju TUA mehānismu. Imigrācijas regulējumā ir paredzēta iespēja pretendēt uz TUA, veicot ieguldījumu Latvijas kapitālsabiedrības pamatkapitālā. Noteiktos gadījumos minimālais ieguldījums ir 50 000 eiro, papildus veicot 10 000 eiro maksājumu valsts budžetā, bet lielākām kapitālsabiedrībām paredzēts 100 000 eiro ieguldījuma slieksnis. Tātad diskusijas būtība ir daudz plašāka par nekustamā īpašuma nozari. Latvija nav atteikusies no TUA pret investīcijām. Ir izslēgts viens konkrēts investīciju instruments – nekustamais īpašums –, vienlaikus saglabājot citus investīciju ceļus. Un tieši šeit sākas jautājums par valsts drošības politikas konsekvenci.

Investors nekļūst drošāks, mainoties investīciju instrumentam

Diskusijās par TUA viens no centrālajiem argumentiem pamatoti ir bijusi Latvijas valsts drošība. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā Latvijai nav tiesību būt paviršai jautājumos par ārvalstnieku uzturēšanos valstī, kapitāla izcelsmi, sankciju apiešanas riskiem vai personu faktiskajām saitēm ar Krieviju un Baltkrieviju. Taču drošības politikai nepietiek būt stingrai. Tai jābūt arī konsekventai, riskos balstītai un loģiski pamatotai. Drošības risks nav dzīvoklis, biroju ēka vai viesnīca. Tāpat drošības garantija pati par sevi nav ieguldījumu fonds vai kapitālsabiedrības pamatkapitāls.

Ja valsts bažas ir saistītas ar konkrētu cilvēku – viņa pilsonību vai dubultpilsonību, faktiskajām saitēm ar Krieviju vai Baltkrieviju, sankciju apiešanas iespējām vai citiem valsts drošības riskiem –, tad šie apstākļi nemainās atkarībā no tā, kādu investīciju instrumentu cilvēks izvēlas. Cilvēks nekļūst drošāks tikai tāpēc, ka nekustamā īpašuma vietā iegādājas fonda daļas vai iegulda uzņēmuma pamatkapitālā. Un šis nav teorētisks pieņēmums.

Valsts drošības dienesta 2025. gada publiskajā pārskatā norādīts, ka PMLP aizvadītajā gadā TUA atteica vai anulēja 266 ārvalstniekiem, kuri pretendēja uz TUA uz investīciju pamata. No tiem 123 bija Krievijas pilsoņi, divi – Baltkrievijas pilsoņi, bet 141 bija citu valstu pilsoņi. Tieši pēc VDD rekomendācijām TUA tika atteikta 15 ārvalstniekiem.

Vēl būtiskāks ir VDD konstatētais: vairākos gadījumos personām papildus bija Krievijas pilsonība, kuru tās centās slēpt. Turklāt starp personām, kurām TUA tika atteikta pēc VDD rekomendācijas, bija Izraēlas, Azerbaidžānas, Austrālijas, Ēģiptes, Kazahstānas, Lielbritānijas un Armēnijas pilsoņi.

Tas ļoti skaidri izgaismo problēmu: personas norādītā pilsonība pati par sevi ne vienmēr atklāj visu tās riska profilu. VDD savā ekonomiskās drošības darbības aprakstā arī norāda, ka dienests identificē aktivitātes, kas var apdraudēt Latvijas ekonomisko suverenitāti, un par identificētajiem riskiem regulāri informē valsts augstākās amatpersonas un kompetentās institūcijas.

Tādēļ, ja cilvēkam pastāv slēpta dubultpilsonība, problemātiskas faktiskās saites vai citi drošības riski, tie nepazūd atkarībā no tā, vai viņš iegulda nekustamajā īpašumā, fondā vai uzņēmuma pamatkapitālā. Investīciju instrumenta maiņa pati par sevi investora riska profilu nemaina.

Arī Valsts prezidents uzdeva jautājumus par fonda modeli

Šaubas par izvēlētā risinājuma konsekvenci nav radušās tikai nekustamā īpašuma nozarei. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, nododot Imigrācijas likumu otrreizējai caurlūkošanai, īpaši pievērsa Saeimas uzmanību jaunajam investīciju fonda mehānismam un nepieciešamībai pārliecināties par tā regulējuma pilnīgumu un pietiekamību.

Prezidents norādīja, ka likumdevējam jāgūst pārliecība par to, vai nav nepieciešams papildu regulējums, piemēram, lai risinātu jautājumu par investīcijās izmantoto finanšu līdzekļu izcelsmes pārbaudi un noteiktu veikto investīciju izmantošanas mērķus.

Tas ir būtisks apsvērums. Ja arī fonda gadījumā nepieciešams rūpīgi pārbaudīt investoru un ieguldāmā kapitāla izcelsmi, tad rodas loģisks jautājums: kādu drošības problēmu esam atrisinājuši, vienu investīciju formu izslēdzot, bet citas saglabājot?

Prezidenta piedāvātais risinājums bija daudz niansētāks

Valsts prezidents Saeimai nepiedāvāja vienkārši atgriezties pie iepriekšējās nekustamā īpašuma investīciju sistēmas. Viņš aicināja izvērtēt iespēju noteikt pietiekami stingri regulētus gadījumus, kuros NATO, OECD un Eiropas Ekonomikas zonas valstu, kā arī, iespējams, Ministru kabineta noteiktu citu Latvijai draudzīgu valstu pilsoņi varētu pretendēt uz TUA, iegādājoties nekustamo īpašumu Latvijā. Prezidents norādīja arī uz iespēju noteikt Latvijas teritorijas, kurās šāda īpašuma iegāde būtu pieļaujama, īpašuma vērtību un citus kritērijus. Tas ir principiāli svarīgi, jo diskusijai nevajadzētu palikt primitīvā plaknē – “atļaut vai aizliegt”.

Drošības riskus apzinošai valstij būtu jāuzdod daudz precīzāki jautājumi: kam atļaut investēt, no kurām valstīm, ar kādu kapitālu, kur atļaut investēt un kādas pārbaudes investoram jāiztur? Ja cilvēks nāk no Latvijas sabiedrotās valsts, viņa kapitāla izcelsme ir pārbaudāma, nav identificēti sankciju vai citi drošības riski un viņš ir gatavs Latvijā ieguldīt ievērojamus līdzekļus, valstij vismaz būtu jāspēj izvērtēt šāda investora potenciālo pienesumu. Tas būtu riskos balstīts regulējums, nevis aizliegums pēc investīcijas formas.

Arī pamatkapitāla ieguldījumu mehānisms iepriekš ir ticis apšaubīts

Fakts, ka tiek saglabāta TUA pret ieguldījumu kapitālsabiedrības pamatkapitālā, ir īpaši interesants vēl kāda iemesla dēļ. Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas materiālos norādīts, ka iepriekš valdībai dotais uzdevums attiecās arī uz atteikšanos no TUA iespējām par 50 000 un 100 000 eiro ieguldījumiem kapitālsabiedrību pamatkapitālā. Vēl vairāk – komisijas materiālos analizēts scenārijs, kurā desmit investori katrs iegulda 50 000 eiro uzņēmuma pamatkapitālā, bet uzņēmums par šo naudu iegādājas nekustamo īpašumu. Komisijas sēdē tika apstiprināts, ka šāda konstrukcija principā ir iespējama. Tas padara jautājumu vēl plašāku. Ja riski ir identificēti dažādās investīciju TUA formās, kāpēc politiskais risinājums ir izslēgt tieši nekustamā īpašuma instrumentu, nevis izveidot vienotu, daudz stingrāku investoru pārbaudes sistēmu visiem investīciju veidiem?

Nekustamais īpašums nav tikai dzīvokļa pirkums

Publiskajā diskusijā nekustamā īpašuma investīcija dažkārt tiek reducēta līdz vienkāršotam priekšstatam: ārvalstnieks nopērk dzīvokli, saņem uzturēšanās atļauju, un ar to ekonomiskais stāsts beidzas. Nekustamā īpašuma ekonomika tā nestrādā. Īpašumam nepieciešama apsaimniekošana. Vecai ēkai – renovācija. Vēsturiskam namam – restaurācija. Tukšai komercēkai – pārbūve un jauna funkcija. Bijušai rūpnieciskai teritorijai nepieciešama infrastruktūra un jauns attīstības modelis.

Aiz nekustamā īpašuma ieguldījuma var stāvēt arhitektu, projektētāju, būvnieku, inženieru, energoefektivitātes speciālistu, apsaimniekotāju, apdrošinātāju, juristu, banku, vērtētāju un daudzu citu Latvijas uzņēmumu darbs.

Tādēļ jautājums nav tikai par to, cik naudas Latvijā ienāk īpašuma iegādes brīdī, bet arī par investīcijas iespējamo tālāko ekonomisko efektu – cik daudz papildu kapitāla tiek ieguldīts īpašuma atjaunošanā un cik daudz darba un nodokļu ieņēmumu tas rada Latvijas ekonomikā. Tieši šo efektu būtu nepieciešams salīdzināt ar fonda un uzņēmumu pamatkapitāla modeļiem.

Kāpēc ārvalstu kapitālu neizmantot degradēto īpašumu atjaunošanai?

Te nonākam pie iespējas, kas līdzšinējās diskusijās, manuprāt, ir nepelnīti palikusi otrajā plānā. Latvijā ir degradētas ēkas un teritorijas, vēsturiski nami sliktā tehniskā stāvoklī, ilgstoši neizmantotas komercēkas un bijušās rūpnieciskās teritorijas. Īpaši reģionos privāto kapitālu šādu objektu atjaunošanai nereti ir daudz grūtāk piesaistīt. Valsts pati degradēto teritoriju atjaunošanu jau ir izmantojusi kā ekonomiskās un reģionālās attīstības instrumentu.

Latvijas pieredze jau pierāda, ka teritoriju sakārtošana spēj piesaistīt ievērojamu privāto kapitālu. VARAM publicētajos datos par degradēto teritoriju revitalizācijas programmu 119 projektos sasniegts 209,76 hektāru atjaunoto teritoriju apjoms, radītas 1353 darbavietas un piesaistīts 151 miljons eiro nefinanšu investīciju.

Arī jaunajā ES fondu plānošanas periodā valsts turpina izmantot līdzīgu pieeju – publiskās infrastruktūras attīstību sasaistot ar privāto investīciju un jaunu darbavietu piesaisti. Tas apliecina, ka degradētu teritoriju un īpašumu atjaunošana nav tikai pilsētvides jautājums; pareizi veidota tā var kļūt par ekonomiskās attīstības instrumentu.. Tas apliecina ļoti būtisku ekonomiskās politikas principu: degradētas teritorijas sakārtošana, privātās investīcijas, jaunas darbavietas un reģionālā attīstība var būt savstarpēji papildinoši mērķi.

Kāpēc šo pašu principu neizmantot arī investīciju migrācijas politikā? No investīciju programmas varētu izveidot pilsētvides attīstības instrumentu Iedomāsimies pilnīgi citu modeli nekā līdz šim. Valsts nosaka, ka šāda iespēja pieejama tikai skaidri definētu NATO, OECD, EEZ vai citu Latvijas drošības interesēm atbilstošu valstu pilsoņiem. Investors iziet padziļinātu pārbaudi. Tiek vērtēta ne tikai viņa pašreizējā pilsonība, bet arī dubultpilsonība, iepriekšējā pilsonība, faktiskās saites ar riska valstīm, sankciju riski un ieguldāmā kapitāla izcelsme.

Tiek noteikts pietiekami augsts investīciju slieksnis un minimālais īpašuma turēšanas periods. Taču valsts var noteikt arī to, kur šādas investīcijas tai ir ekonomiski un sociāli visvērtīgākās. Piemēram, regulējumu varētu mērķēt uz degradētu ēku atjaunošanu, vēsturisko namu restaurāciju, ilgstoši tukšu ēku atgriešanu ekonomiskajā apritē, bijušo industriālo teritoriju pārbūvi vai investīcijām noteiktos Latvijas reģionos.

Tādējādi ārvalstu investīcija nebūtu tikai nekustamā īpašuma pirkums.

Tā kļūtu par pilsētvides un reģionālās attīstības instrumentu. Veca un tukša ēka var kļūt par atjaunotu dzīvojamo vai komerciālo īpašumu. Degradēta teritorija – par uzņēmējdarbības vietu. Vēsturisks nams – par saglabātu pilsētas arhitektūras vērtību. Pašvaldība iegūtu sakārtotu vidi un ekonomisko aktivitāti, bet Latvijas uzņēmumi – pasūtījumus. Tas nenozīmē nekritisku ārvalstu investīciju stimulēšanu. Tieši pretēji – šādam modelim būtu nepieciešami ļoti precīzi kritēriji, lai tas neradītu mājokļu cenu kropļojumus vai spekulatīvu pieprasījumu. Un tieši uz iespēju noteikt teritorijas, īpašuma vērtību un citus kritērijus savā vēstulē Saeimai norādīja arī Valsts prezidents.

Salīdzināsim visus modeļus pēc vienādiem kritērijiem. Es neapgalvoju, ka jaunais fonda modelis ir slikts. Tāpat es neapgalvoju, ka ieguldījumi kapitālsabiedrību pamatkapitālā nav Latvijas ekonomikai nepieciešami. Abi var būt vērtīgi investīciju instrumenti. Taču, pirms valsts vienu investīciju veidu pilnībā izslēdz, saglabājot citus, sabiedrībai būtu jāredz salīdzinošs izvērtējums.

Salīdzināsim visus modeļus pēc vienādiem kritērijiem. Cik kapitāla katrs no tiem piesaista Latvijai? Cik no šīs naudas paliek Latvijas ekonomikā? Cik uzņēmumu un darbavietu tas rada? Kādi ir nodokļu ieņēmumi? Kāds ir reģionālais efekts? Kādi ir NILLTPFN, sankciju apiešanas un valsts drošības riski? Cik efektīvi valsts spēj pārbaudīt investoru un kapitāla izcelsmi?

Nekustamā īpašuma gadījumā papildus būtu jāvērtē, vai investīcijas iespējams mērķtiecīgi novirzīt degradēto teritoriju atjaunošanai, vēsturiskās apbūves saglabāšanai un reģionu attīstībai. Tikai pēc šāda izvērtējuma iespējams objektīvi secināt, kurš modelis Latvijas valstij rada lielāko ekonomisko pienesumu un mazāko drošības risku.

Drošības politikai jāsākas ar investoru, nevis ar īpašumu. Šī ir galvenā doma, kuru pašreizējā diskusijā nedrīkstam pazaudēt.

Drošības risks nav nekustamais īpašums. Drošības garantija nav arī fonds vai kapitālsabiedrība. Drošības risks var būt cilvēks, viņa faktiskās saites un kapitāla izcelsme. Tāpēc pārbaudīsim cilvēku. Pārbaudīsim viņa pašreizējo un iepriekšējo pilsonību. Pārbaudīsim dubultpilsonību un faktiskās saites ar riska valstīm. Pārbaudīsim naudas izcelsmi un sankciju riskus. Un dosim drošības iestādēm pietiekamus instrumentus pateikt “nē”, ja pastāv pamatots valsts drošības risks. VDD dati par gadījumiem, kad personas centušās slēpt Krievijas pilsonību, īpaši skaidri parāda, kāpēc ar formālu pases vai investīcijas veida pārbaudi nepietiek. Taču pēc drošības pārbaudes valstij jāuzdod arī otrs – ekonomiskais – jautājums:kur mēs vēlamies, lai droša un rūpīgi pārbaudīta investora kapitāls strādā Latvijas labā?

Latvijai vajadzīga nevis mazāk investīciju, bet gudrāka investīciju politika

Mēs nedrīkstam izvēlēties starp drošību un ekonomisko attīstību tā, it kā viena automātiski izslēgtu otru. Latvijai nepieciešama absolūti stingra attieksme pret kapitālu un personām, kas var apdraudēt mūsu valsts drošību. Vienlaikus Latvija konkurē ar citām valstīm par investīcijām, uzņēmumiem, darbavietām un cilvēkiem, kuri ir gatavi šeit ieguldīt ilgtermiņā.

Tādēļ daudz gudrāks mērķis būtu nedrošam kapitālam durvis aizvērt, bet drošu un rūpīgi pārbaudītu kapitālu mērķtiecīgi izmantot Latvijas attīstībai. Ja privātās investīcijas var palīdzēt atjaunot degradētas ēkas, sakārtot pilsētvidi, atdzīvināt bijušās rūpnieciskās teritorijas, saglabāt vēsturisko apbūvi, radīt darbu Latvijas uzņēmumiem un piesaistīt kapitālu reģioniem, valstij vismaz būtu nopietni jāizvērtē šāda iespēja.

Drošības riskus nevar novērst, vienkārši pārvietojot investīciju no nekustamā īpašuma uz fondu vai uzņēmuma pamatkapitālu. Riski ir jāidentificē un jānovērš tur, kur tie patiesībā rodas – pie investora, viņa faktiskajām saitēm un kapitāla izcelsmes. Savukārt drošas investīcijas mums būtu jāprot izmantot tur, kur tās Latvijai rada vislielāko ilgtermiņa vērtību.