Daudzviet Eiropā ūdens tuvums ir priekšrocība – mājokļi pie upēm, ezeriem un jūras ir vieni no dārgākajiem un pieprasītākajiem. Arī Rīga ir ūdeņiem bagāta pilsēta, tomēr tās upju un ezeru krastu potenciāls daudzviet joprojām nav pilnvērtīgi izmantots. Kas kavē Rīgas ūdensmalu attīstību un vai jaunu impulsu apkaimēm varētu dot iecerētā kuģīšu satiksme, skaidro “Colliers Latvia” pētījumu un konsultāciju nodaļas vadītāja Agija Vērdiņa un “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša.

Ūdens tuvums – priekšrocība, par kuru gatavi maksāt vairāk

Londonas Temzas krasti, Donavas piekraste Budapeštā vai Vltavas krastmala Prāgā ir tikai daži piemēri tam, kā ūdens kļuvis par neatņemamu pilsētvides un tās ikdienas dzīves daļu. Tepat Baltijā spilgts piemērs ir Tallina, kur kādreizējās ostas un industriālās teritorijas gar jūras krastu pēdējo desmit gadu laikā pārvērtušās par daudzfunkcionāliem pilsētas kvartāliem ar mājokļiem, birojiem, restorāniem, kultūras un izklaides vietām un publiski pieejamām promenādēm.

Ūdens tuvums būtiski ietekmē arī mājokļu cenu. Kā norāda “Colliers Latvia” pētījumu un konsultāciju nodaļas vadītāja Agija Vērdiņa, par mājokli ar skatu uz ūdeni pircēji Eiropā var būt gatavi maksāt par 25 - 30% vairāk nekā par līdzvērtīgu īpašumu bez šādas priekšrocības.

No infrastruktūras problēmām līdz stratēģijas trūkumam

Apkaimes atrašanās pie ūdens pati par sevi vēl negarantē vietas pievilcību. Kā secina Vērdiņa, būtiska ir gan ūdensmalas pieejamība un labiekārtojums, gan apkaimes sasniedzamība. Kamēr Klīversalā Daugavas krastmala veiksmīgi iekļauta pilsētvidē, citviet pilsētu no upes šķir vairāku joslu ielas ar intensīvu satiksmi – gan centra un Vecrīgas krastmalā, gan Krasta ielas apkārtnē.

“Varētu domāt, ka iela netraucē baudīt ūdens tuvumu un skats joprojām ir lielisks, tomēr jāņem vērā intensīvā satiksme un troksnis, kas nāk komplektā visas diennakts garumā. Ja šādā vidē nav komfortabli ne pavadīt laiku, ne sarunāties, ar skaistu skatu vien nepietiek, lai cilvēki vēlētos tur uzkavēties,” skaidro Agija Vērdiņa.

Savukārt Zaķusala izgaismo cita rakstura problēmu – pat izcila atrašanās vieta pati par sevi vēl nenodrošina teritorijas attīstību. Ambiciozu ieceru salai nav trūcis – savulaik te plānots starptautiska mēroga izklaides un atpūtas kvartāls ar viesnīcām, kazino un jahtu piestātni, vēlāk – vērienīgs biznesa un konferenču centrs. Neraugoties uz investoru interesi, šīs ieceres lielākoties palikušas uz papīra.

Vērdiņas ieskatā Zaķusalas potenciāla atraisīšanai nepieciešama pilsētas līmeņa ilgtermiņa stratēģija, kas aptvertu gan infrastruktūras un savienojumu attīstību, gan skaidru redzējumu par salas nākotnes funkciju un tās īstenošanas modeli, apvienojot pašvaldības, Eiropas Savienības un privātās investīcijas. Skaidri signāli, ka šāda taktika tiek ievērota, šobrīd redzami Andrejostas apkaimē.

Publiskajām investīcijām seko arī privātās

Pēdējo gadu laikā Rīgas pašvaldība arvien vairāk investē Daugavas krastmalu un publiskās ārtelpas sakārtošanā, savukārt līdz ar kvalitatīvākas pilsētvides veidošanos aug arī privāto attīstītāju interese par mājokļu būvniecību ūdens tuvumā.

“Piemēram, Ķengaraga promenāde, kas savieno apkaimi ar pilsētas centru un kur ērti un droši doties pastaigās ar ģimeni, padara upes krastmalu pilnvērtīgi izmantojamu. Tas pierāda, kā pašvaldībai, ieguldot līdzekļus un sakārtojot vidi, iespējams padarīt pievilcīgāku dzīvošanai arī apkaimi ar novecojušu dzīvojamo fondu un vienlaikus paaugstināt mājokļu vērtību ilgtermiņā,” skaidro Agija. Pozitīvas pārmaiņas paplašina arī teritoriju loku, kas kļūst interesants jaunu mājokļu attīstībai. Kā norāda Vērdiņa, Rīgā pieprasīta var būt ne tikai pirmā ūdenslīnija, bet arī tā sauktā otrā līnija – aptuveni 300 līdz 500 metru jeb nelielas pastaigas attālumā no ūdens, bet prom no intensīvas satiksmes radītā trokšņa.

Šāda attīstības dinamika šobrīd vērojama arī teritorijā ap Mūkusalas apli un Lucavsalu, kur līdztekus publiskās infrastruktūras attīstībai aktivizējusies dzīvojamo kvartālu būvniecība. Viens no tādiem ir “Bonava Latvija” projekts “Mūkusalas pagalmi” Skaistkalnes ielā, kura būvniecība sākta šovasar. “Savulaik automašīnām un industriālajai apbūvei atvēlētā Daugavas krastmala pēdējo gadu laikā piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Pašvaldības ieguldījumi Mūkusalas promenādes un veloceliņu izbūvē un Lucavsalas parka attīstībā ir būtiski mainījuši apkārtējo vidi. No izteikti industriālas un uz autosatiksmi orientētas pilsētas daļas Mūkusalas ielas apkārtne pamazām kļūst par dzīvošanai arvien pieprasītāku vietu Rīgā, paverot durvis gan uzņēmējiem, gan investoriem,” secina “Bonava Latvija” mājokļu eksperts Kaspars Ekša.

Vai Daugava var kļūt arī par pilsētas transporta artēriju?

Līdzās krastmalu labiekārtošanai jaunas iespējas paver arī pašas Daugavas izmantošana pilsētas satiksmē. Rīgas pašvaldība 2027. gada siltajā sezonā iecerējusi sākt prāmju satiksmes pilotprojektu maršrutā Centrs–Vecmīlgrāvis–Bolderāja, savukārt gaidāmo Vanšu tilta remontdarbu laikā tiek vērtētas arī plašākas iespējas izmantot ūdens transportu pasažieru pārvadājumiem.

“Regulāra ūdens satiksme varētu mudināt vairāk cilvēku izvēlēties šīs apkaimes par savu dzīvesvietu un vienlaikus veicināt jauno mājokļu attīstītāju interesi. Taču, ieviešot šādu transporta veidu, jādomā par visu mobilitātes ķēdi – lai no piestātnes būtu ērti turpināt ceļu ar kājām, velosipēdu vai sabiedrisko transportu,” uzsver Kaspars, piebilstot, ka ir vērts ņemt piemēru no Stokholmas, kur ūdens transports vislabāk darbojas kā daļa no vienotas transporta sistēmas, nevis kā atsevišķs, sezonāls risinājums.