Šobrīd, kad daudziem no mums pavisam negaidīti ir diezgan daudz brīvā laika atpūtai un dzimtās Latvijas apceļošanai, visbiežāk uzdotais jautājums ir – kur vēl doties, izņemot jau ierasto Rīgu, Jūrmalu un Siguldu? Kur vēl var atpūsties, pastaigāties un „restartēties”? Mūsu atbilde – iepazīstiet Latvijas muižas un pilis! Šī izdevuma stāsts ir par Červonkas pili Vecsalienā.

Vispirms ir svarīgi zināt, ka muižas un pilis mēdza būvēt attālāk no ceļiem. Dažreiz par tuvumā esošo apskates objektu liecina ceļa norādes, bet ne vienmēr tās ir. Tādēļ galvenā pazīme, kas liecina, ka kaut kur tuvumā varētu būt muiža vai pils, ir vecu koku alejas. Nepabrauciet garām, dodieties alejas ēnainajās velvēs un, iespējams, atklāsiet ko interesantu. Kā arī iztaujājiet informācijas centru darbiniekus par apkārtnē esošajām muižām.
Katrai vēsturiskajai muižai un pilij ir savs stāsts, dažas šobrīd atrodas privātīpašumā, citu īpašnieks ir valsts (pašvaldība). Bet to nākotne ir atkarīga vienīgi no cilvēkiem. Vai viņiem izdosies sameklēt līdzekļus, lai atjaunotu un uzturētu šos brīnišķīgos, tomēr pārvaldīšanas ziņā sarežģītos objektus. Vairumā gadījumu muižas un pilis tika būvētas muižu teritorijās, kur galvenā nodarbe bija lauksaimniecība, − tagad bieži vien tās ir vienīgais pievilcīgais objekts daudzu kilometru rādiusā.
Latgale ir viens no Latvijas reģioniem, kur ir visvairāk muižu. Un tas ir saprotami – nav viegli atturēties no skaistas ēkas būvniecības pie kāda no daudzajiem šī novada gleznainajiem ezeriem. Braucot pa Latgales šoseju, – ir vērts iegriezties teju ikvienā šķērsceļā! Kādā klusā nostūrī aiz Daugavpils, Červonkas ciemā noslēpusies pasakaina, lieliski saglabājusies Vecsalienas pils. Senāk arī pašu muižu dēvējuši Červonkas vārdā, droši vien tādēļ, ka muiža būvēta no skaistiem, tumši sarkaniem ķieģeļiem (poļu valodā cerwony nozīmē sarkans; vēsturiski šajā apvidū dzīvojuši daudzi poļi).
Vecsalienas muižas pils tās pašreizējo veidolu ieguva 1870.gadā, kad to uzbūvēja baroni fon Hāni (pili uzbūvēja triju gadu laikā). Arhīvos nav saglabājies arhitekta vārds, vien zināms, ka ķieģeļi ražoti šeit pat uz vietas. Acīmredzami tā laika meistari labi prata savu arodu – ēka ir lieliski saglabājusies, un šis daudzējādā ziņā interesantais projekts aicina to rūpīgi iepazīt, ieskatīties tā daudzveidīgajās arhitektūras izpausmēs.
Ēka būvēta tolaik populārajā neogotikas stilā. Arhitekta izdomai robežu nav bijis – asimetriskas fasādes, dažādu formu logi, krasi jumta slīpumi, gleznaini starpstāvi... Mēs varam tikai priecāties, ka pasūtītājam piemita skaistuma izjūta (iespējams, tādējādi kaitējot funkcionalitātei) un viņš nebaidījās no apkārtējo nosodījuma. Šī ēka ļoti atgādina piparkūku svētku namiņu (arī tādēļ, ka mūsdienu jumiķiem izdevies izveidot iederīgu jumtu). Ēkā bija apmēram 40 istabu un 60 kāpņu!
Muižas apkārtnē trīs hektāru platībā ar 14 dažādu sugu kokiem bija izveidots brīvā plānojuma parks. Lai gan baroniem mūsdienu Latvijas un Baltkrievijas teritorijā piederēja vairākas muižas, novadpētnieki apgalvo, ka baroni nebija izšķērdīgi, tādēļ parkā netika veikti “iztēli rosinoši” darbi, un baronu ikdiena bija samērā pieticīga.
Muižai ir neticami paveicies – laiks ir saudzējis gan galveno ēku, tās vērtīgākās daļas un elementus, gan saimniecības ēkas – divus šķūņus, klēti un kalpotāju māju. Ir saglabājusies vitrāža ar muižas īpašnieku ģerboņa attēlu, kas liecina, ka viņi bija samērā zināmas (un daudzskaitlīgas!) Hānu augstmaņu dzimtas atzars. Šī dzimta dzīvoja dažādās Eiropas valstīs. Viņus visus apvienoja līdzīgs ģerbonis, kurā lepni gozējas sarkans gailis.
20.gs. bija lielu pārmaiņu un satricinājumu laiks. Pirmās Latvijas Republikas laikā, divdesmitajos gados, kad agrārās reformas pirmajā posmā muižu zemes īpašumus samazināja līdz 50 hektāriem (tas, protams, nebija pietiekami lielas muižas iztikai), bet pārējo zemi nacionalizēja, Hānu ģimene pārdeva muižu un aizbrauca uz Vāciju.
Latvijas Centrālā zemes ierīcības komiteja pieņēma lēmumu saglabāt katrā apriņķī trīs līdz četras lielas muižas un vairākas mazākas. Latvijā kopumā bija 63 lieli (ap 300 ha) un 130 mazi (ap 50 ha) centri – “lauku saimnieciskai un garīgās kultūras attīstībai, izveidojot paraugsaimniecības, dārzniecības, zirgaudzētavas un lopkopības saimniecības, kā arī skolas”. Tādējādi Červonka kļuva par vienu no deviņām Ilūkstes apriņķa muižām, kuru konkursa kārtībā iznomāja uz ilgtermiņu.
Vienlaikus Latvijā notika valodas reforma, un vācu, krievu un poļu vietvārdus aizvietoja ar latviešu nosaukumiem. Tādējādi Červonka kļuva par Vecsalienas muižu.
Konkursu par Vecsalienas muižas nomu uzvarēja Ilūkstes apriņķa pārvalde, kas izveidoja šeit ziemas lauksaimniecības skolu, un nedaudz vēlāk arī paraugsaimniecību un pamatskolu. 1934.gadā notika kārtējā reforma, muižas zemi atkal pārdalīja, un ēku ar parku pārņēma 12. Ilūkstes aizsargu pulks, kas šeit rīkoja savus svētku pasākumus. Šeit tika ierādītas telpas arī vietējam ārstam.
Otrais pasaules karš pili saudzēja. Padomju laikā te bija gan klubs, gan bibliotēka, gan kolhoza kultūras nams un skola. Diemžēl šajā laikā lielāku vērību piešķīra funkcionalitātei un vienkāršībai, nedomājot par “baronu greznības” saglabāšanu. Tādēļ daudzviet iekšēja apdare tika iznīcināta. Bet parku saglabāja, 1984.gadā pat bija izstrādāts tā uzturēšanas un apzaļumošanas plāns.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas muižā mitinās Vecsalienas pašvaldība, pasts un bibliotēka. Ēkai veikts kapitālais remonts gan muižas ēkas iekšpusē, gan ārpusē, parks tiek lieliski uzturēts, un tajā ir atpūtas vietas. Labākais laiks pils apmeklējumam ir jūnija beigas, kad tās priekšpusē krāšņi zied rožu krūmi. Pils ir populāra kāzu svinību un romantisku fotosesiju vieta. Var tikai priecāties par apkārtnes iedzīvotajiem un muižu, kas izturējusi laika pārbaudi.