Kādu slodzi darbs ar nekustamajiem īpašumiem nodrošina zvērinātiem Latvijas notāriem? Ar kādām blēdībām un krāpšanos viņiem jāsaskaras savā profesionālajā darbībā? Vai ir adekvāta Latvijā ieviestā vairāklīmeņu pārbaude par nekustamā īpašuma iegādei izlietojamo līdzekļu izcelsmes likumību? Vai noteiktais aizliegums nekustamo īpašumu darījumos izmantot skaidru naudu ir principiāls? 

Šos un daudzus citus jautājumus žurnāls M2 un portāls varianti.lv pārrunāja ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju Jāni Skrastiņu.

– Notāri ir tiesu sistēmas, var teikt, – īpaša kārta. Notariāta likumā teikts, ka cilvēks šajā amatā tiek iecelts uz visu mūžu un ka par notāru var strādāt līdz septiņdesmit gadu vecumam. Cik Latvijā šodien ir notāru? Kā Latvijas notariāta sistēmā darbojas sociālie lifti, tas ir, kā papildinās šajā profesijā strādājošo loks?
– Latvijā pastāv latīņu tipa notariāta sistēma, un valsts pati nosaka, kādam skaitam notāru tajā ir jādarbojas. Tas ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita vienā vai otrā apdzīvotā vietā, kā arī tiek ņemtas vērā notāra iespējas pašam uzturēt savu biroju. Notāri ir amatpersonas, kam pašiem jāfinansē sava darbība. Latīņu notariāta sistēmā tiek uzskatīts, ka viens notārs var apkalpot aptuveni 25 000 iedzīvotāju. Šis skaits ir aptuvens, jo vērā jāņem arī tas, kādi notāra pakalpojumi vienā vai otrā valstī ir obligāti. Salīdzinot ar Eiropas valstīm, Latvijā tādu ir maz.
Mūsu valstī visi notāri ir piekritīgi piecām apgabatiesām. Pavasara beigās Latvijā bija 99 zvērināti notāri. Pavisam mums ir 105 zvērinātu notāru prakses vietas, un pašlaik ir izsludinātas sešas vakances. Četras no tām tuvākajā laikā aizpildīs speciālisti, kuri sekmīgi nokārtoja notāra eksāmenu. Pēdējo reizi Tieslietu ministrija to rīkoja 2016.gadā. Vēl divām prakses vietām tiek rīkots jauns eksāmens.
Visvairāk notāru, protams, ir Rīgā – 48. Notariāta likumā precīzi ir atrunāts, kas ir tiesīgs kārtot eksāmenus un būt par notāru. Tie, pirmkārt, ir notāru palīgi, kam ir augstākā juridiskā izglītība un kas mūsu sistēmā ir nostrādājuši vismaz trīs gadus. Izpildot noteiktas prasības, par notāriem var kļūt arī tiesneši, prokurori, advokāti un citas personas, kas vismaz piecus gadus ir strādājušas juridiskajā jomā, kā arī citi juristi vismaz ar 7 gadu stāžu profesijā. Eksāmenus kārto absolūti visi pretendenti. Ņemot vērā eksāmena rezultātus un notāra darba sevišķo svarīgumu, tiek noteikts, kas var ieņemt atbrīvojušos vakanci. Visas sešas vakances atrodas reģionos. Taču pagājušajā gadā divās vietās Rīgā praksi sāka notāri, kas līdz tam bija strādājuši reģionos.
– Kādus pakalpojumus sniedz notāri Latvijā, un cik lielu daļu notāra ikdienā aizņem darbs pie darījumiem ar nekustamiem īpašumiem?
– Latvijā notāru līdzdalība ir obligāta bezstrīdus mantojuma lietās, kā arī visās lietās, kas saistītas ar mantošanas vai laulības līgumiem un bezstrīdus laulību šķiršanas lietām. Mēs apliecinām visu veidu pilnvaras. Latvijas likumdošanā nav atrunāts, ka visas pilnvaras būtu jāapstiprina notariāli, taču šāda prakse pastāv.
Vairāk nekā pusi no mūsu darba apjoma veido nekustamo īpašumu joma. Tas tā ir, kaut arī Latvijas likumdošana neprasa visus pirkšanas un pārdošanas darījumus obligāti kārtot, piedaloties notāram, kā tas ir, piemēram, Igaunijā. Pie mums notariāli obligāti jāapliecina parakstu īstums iesniegumos par darījumu nostiprināšanu zemesgrāmatā. Darījuma puses visbiežāk ierodas ar saviem jau gataviem līgumiem. Līgumu sastādīšana pie zvērinātiem notāriem notiek salīdzinoši reti - notariālā akta formu darījumos ar nekustamajiem īpašumiem izmanto ne vairāk kā 15 % klientu. Paskaidrošu, ka notariālais akts ir tieši tas gadījums, kad notārs sagatavo un uzrauga darījumu no paša sākuma līdz pat noslēgumam – īpašumtiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā.
– Notariālais akts – vai tas ir dārgs pakalpojums?
– Ministru kabineta noteikumi skaidri reglamentē šo jautājumu, un pakalpojuma maksa ir atkarīga no darījuma vērtības. Ja, piemēram, dzīvoklis tiek pārdots par 50 000 eiro, tad notariālais akts izmaksās 236,34 eiro plus 0,7 % no summas, kas pārsniedz 28 458 eiro. Tas (paņem kalkulatoru – m2) ir 435,55 eiro. Ja nekustamais īpašums maksā 200 000 eiro, tad aritmētika būs šāda: 705,89 eiro plus 0,1 % no 142 288 eiro, kas sasummējot ir 848,18 eiro.
Vispār notāra darbības ar nekustamajiem īpašumiem ietver ne tikai dzīvokļu, māju vai zemesgabalu pirkšanu un pārdošanu. Tā ir arī nekustamo īpašumu dāvināšana, kā arī nodrošinājumu, apgrūtinājumu, servitūtu līgumi un tamlīdzīgi.
– Precizēsim par notariālajiem aktiem: vai šādu variantu biežāk izvēlas darījumos ar dārgiem nekustamajiem īpašumiem?
– Mēdz būt dažādi. Ja tas ir atsevišķs darījums, un cilvēkam, kurš pērk vai pārdod īpašumu, nav juridisku zināšanu, viņš vēršas pie kāda pēc palīdzības. Tas var būt ne tikai notārs, bet arī mākleris, jurists, advokāts… Izvēle ir plaša. No savas prakses varu teikt, ka privātos darījumos biežāk klātesošs ir notārs un mākleris. Lielos darījumos, kur figurē nopietnas summas, katrā pusē parasti strādā pat vairāki juristi.
Kopš 2013.gada cilvēki var izvēlēties slēgt līgumus kā notariālus aktus, kas izpildāmi piespiedu kārtībā. Tas nav obligāti, bet ļoti ieteicami, īpaši, ja norēķini par nekustamā īpašuma iegādi tiek veikti nevis uzreiz, bet kādā laika periodā. Latvijā šādā formā apliecināti līgumi, kas satur maksājumu saistības, ir izpildāmi piespiedu kārtībā, līdzīgi kā tiesas lēmumi, taču tiesā nav jāvēršas. Šī iemesla dēļ, ja pastāv saistības, kuras var tikt izpildītas nevis uzreiz, bet nākotnē, daudzi tad arī izvēlas līgumu slēgt pie notāra ar šo speciālo klauzulu. Jo, ja radīsies problēmas ar maksājumiem, šādas saistības tiks izpildītas piespiedu un ārpustiesas kārtībā. Tas ir liels pluss, ko nodrošina līgums kā notariāls akts, kas izpildāms tādā pašā kārtībā, kādā tiesu izpildītājs izpilda tiesas spriedumu.
– Ko notārs pārbauda, iekams tiek parakstīts iesniegums par darījuma nostiprināšanu zemesgrāmatā? Vai informāciju nākas meklēt daudzās datubāzēs?
– Gan pašus darījuma dalībniekus, gan nekustamo īpašumu mēs pārbaudām vairāk nekā desmit datubāzēs. Tas ir gan Iedzīvotāju reģistrs, gan Zemesgrāmatu reģistrs, gan Komerc-reģistrs, bet ja darījumā piedalās uzņēmumi, tad arī Parādnieku reģistrs un Nederīgo dokumentu reģistrs… “Tagad, kad Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, tostarp ASV ir noteikušas sankcijas attiecībā uz virkni valstu, tajā skaitā Krieviju, gadījumos, kad viena no darījuma pusēm ir šo valstu pilsonis vai uzņēmums, pārbaudām arī to. Daļa šo datubāzu ir integrētas notariāta elektroniskajā sistēmā, tas būtiski atvieglo šo pārbaužu veikšanu.
– Cik tas ir efektīvi? Vai ir bijušas kļūmes? Vai ir gadījies, ka notārs kaut ko nav pamanījis?
– Visu datubāzu pārbaude kopumā ļauj iegūt pilnīgu ainu. Tiesa, ir jāņem vērā, ka sankcijas nosaka dažādas valstis, kā arī Eiropas Savienības. Tādēļ var būt dažādas nesakritības, piemēram, personas vārda un uzvārda dažādas rakstības dēļ. Viens burts — un meklējumu rezultāts var būt nepareizs. Tādēļ ārzemnieku pārbaude aizņem daudz laika.
Lai kopumā palielinātu pārbaužu efektivitāti, notāri ir izveidojuši Pilnvaru reģistru. Latvijā kopš 2018.gada 1.jūlija izsniegtās pilnvaras tiek skenētas un ievadītas datubāzē. Līdz ar to notārs, kā arī jebkurš cilvēks, jebkurā brīdī var pārbaudīt, vai pilnvaras papīra formātā atbilst reāli izsniegtajam dokumentam. Ir nācies saskarties ar krāpšanās gadījumiem, kad uzrādītajās pilnvarās ir mainīti vārdi vai to pilnvarojuma apjoms. Jaunais reģistrs ļauj to atklāt uzreiz. Ikvienam tas ir pieejams Latvijas zvērinātu notāru klientu portālā www.latvijasnotars.lv.
– Vai Latvijas nekustamo īpašumu nozarē bieži konstatē krāpšanos?
– Nevaru apgalvot, ka bieži, taču notiek. Ir jāsaprot, ka krāpšana ir bijusi vienmēr – pat senās Romas laikos. Krāpšana maina formas, un krāpnieki pilnveido savas iemaņas. Notāri, sadarbojoties ar tiesībsargājošajām institūcijām, cenšas atsekot šādu noziegumu tipoloģiju. Pēdējā laikā ir parādījušās problēmas nekustamo īpašumu mantojuma lietās, kad īpašnieks ir miris un nav tiešo mantinieku. Pēc kāda laika uzrodas kādas trešās personas, kas uzrāda ar roku rakstītu testamentu vai datorrakstā saliktu un ar roku parakstītu testamentu, un piesaka savas tiesības uz nekustamo īpašumu. Vēl nesen Latvijas likumdošana ļāva izmantot ar roku rakstītu formu, kaut gan daudzās Eiropas valstīs šāda rīcība ir ierobežota gan attiecībā uz termiņu, kurā var pieteikt savas tiesības, gan arī liekot ievērot noteiktu likumības apstiprināšanas procedūru. Pie mums krāpnieki mēdz ierasties un apgalvot, ka, lūk, dokumentu ir parakstījis aizgājējs. Ja nav citu ieinteresētu personu, kam ir likumīgas tiesības uz mantojumu, pārbaudīt paraksta īstumu ir visai problemātiski.
Šogad maijā Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas, sākot no 2020. gada 31. decembra, liegs pretendēt uz mantojumu pēc testamenta, kas sagatavots datorrakstā un tikai apstiprināts ar testatora parakstu. Taču arī tas nav pietiekams solis cīņā ar viltus mantiniekiem, jo ar roku rakstīti testamenti joprojām ir atļauti. Pārbaudīt šāda testamenta īstumu pēc testatora nāves ir sarežģīti.
Vairāki krāpšanās gadījumi Latvijā ir bijuši saistīti ar ārzemēs izsniegtām viltotām pilnvarām. Turklāt es nerunāju par Krieviju vai, teiksim, Baltkrieviju, bet gan par anglosakšu tiesību valstīm – ASV, Lielbritāniju, Austrāliju, Kanādu. Tās ir valstis, kurās ir lielas etnisko latviešu diasporas. Anglosakšu tiesībās nav tāda jēdziena kā zvērināts notārs. Viņu tiesību sistēmā tam, kas noformē pilnvaras, nav pat jābūt juristam. Lielbritānijā šādi ļaudis vienkārši samaksā par licenci un izgatavo pilnvaras. Viņiem nav pat jāizskaidro pilnvarotājam pilnvaras sekas, bet tikai jāfiksē paraksti dokumentā – un viss. Ņemot vērā šo apstākli, Latvijas notariāts nesen pasūtīja detalizētu anglosakšu tiesību valstīs pilnvaru sastādīšanai izmantoto metodoloģiju analīzi. Analīzes rezultāti ir jau saņemti, un tie ļaus saprast, kā to atzīšanai būtu jānotiek Latvijā.
– Jūs minējāt, ka ar Krievijā vai Baltkrievijā izsniegtām pilnvarām problēmu nav. Taču, kopš pagājušā gada postpadomju valstīs izsniegtos dokumentus Latvijā prasa apstiprināt ar apostili, tas ir, tiek pieprasīta visu juridisko dokumentu legalizēšana.
– Teikšu atklāti – es biju visai pārsteigts, kad tika ieviesta šāda prasība. Kopš 1991.gada ir spēkā līgumi ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu par dokumentu savstarpēju atzīšanu bez to apostilēšanas, kas nozīmē, ka dokumentiem jābūt apzīmogotiem ar ģerboņzīmogu. Šī prakse darbojas desmitiem gadu, un pēkšņi zemesgrāmatu nodaļās atteicās pieņemt dokumentus un pieprasīja apostilli. Krievijas klients vērsās tiesā. Tika pieprasīts skaidrojums Latvijas Ārlietu ministrijai un Latvijas Tieslietu ministrijai. TM un AM uzskata, ka minētie līgumi skar tikai dokumentus, kas tiek saņemti iestāžu savstarpējās sadarbības ietvaros, bet neattiecas uz dokumentiem, kurus uz Latviju atved klients. Tas nozīmē, ka, ja, piemēram, mantojuma lietā Latvijas notāram vajag dokumentu no Krievijas, viņš raksta mūsu TM, kura savukārt šo pieprasījumu nosūta Krievijas TM, savukārt tā – iestādei, no kuras tiek pieprasīts dokuments. Pēc tam šis dokuments visu šo garo ceļu “dodas” atpakaļ. Tad apostilli nevajag. Ja klients dokumentu (piemēram, dzimšanas apliecību Krievijas dzimtsarakstu nodaļā) saņem un atved uz Latviju pats, tad apostilli vajag. Tātad – tika mainīts traktējums. Mēs no Latvijas notariāta puses to neapbalstījām, taču valsts lēmums ir jārespektē, tādēļ arī pieprasām apostilli (apostille). Ļoti žēl, ka tas cilvēkiem rada zināmas neērtības.
– Neērtības no valsts puses – tas nav nekas neparasts. Cik adekvātas, jūsu-prāt, ir nesen ieviestās daudzos līmeņos veicamās nekustamā īpašuma pircēja finanšu līdzekļu izcelsmes likumības pārbaudes. Ar to tagad ir jānodarbojas gan bankām, gan mākleriem, gan notāriem. Kāda ir jūsu attieksme pret Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteju (turpmāk tekstā - Moneyval) prasībām?
– Cīņa ar noziedzīgu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu lielā mērā nav problēma, kas būtu uzradusies šodien. Šādi pasākumi tiek veikti kopš 1997.gada. Tomēr bija vajadzīgs Moneyval ziņojums, kas Latviju iekļāva paaugstināta riska zonā, lai visi sāktu skraidīt un rosīties. Gribot negribot jāvaicā: kā mēs esam dzīvojuši visus šos divdesmit gadus?
Visaugstākās prasības tagad tiek izvirzītas bankām, jo tajās naudas atmazgāšanas riski ir vislielākie. Lai ar problēmu cīnītos globāli, Latvijā, ievērojot Moneyval ieteikumu, ir izveidota sava risku novērtēšanas sistēma. Turklāt par tās subjektiem ir noteikti gan notāri, gan arī mākleri. Pagaidām, kamēr tas viss ir jauns un kamēr tiek mainītas procedūras, nākas gan darīt vairāk, gan rakt dziļāk, nekā būtu vajadzīgs. Visi mācās strādāt, ievērojot jaunos noteikumus, un nereti ir pārmērīgi piesardzīgi. Jo vairāk tāpēc, ka kopš 2018.gada Latvijā ir stājies spēkā Sankciju likums, un, ja netiks ievērotas tā prasības, sodi finanšu sektoram var sasniegt miljonu eiro. Tādēļ ārzemniekus, kas pērk nekustamos īpašumus, arī tik rūpīgi pārbauda.
– Vai jaunā pārbaužu prakse visvairāk ietekmē Latvijas nekustamo īpašumu pircējus no postpadomju valstīm, kas savulaik bija galvenie Latvijas termiņuzturēšanās atļauju (TUA) pieprasītāji?
– Tā ietekmē visus, kam viss nav kārtībā ar līdzekļu izcelsmi un kas nespēj pierādīt to izcelsmes likumību. Nesen pie manis pirkumu ar notariālo aktu kārtoja klienti no Krievijas. Viņu pārbaudes procedūra ievilkās uz vairāk nekā divām nedēļām. Galu galā izrādījās, ka viss ir kārtībā – klienti iesniedza visus nepieciešamos dokumentus, pret viņiem nekādu pretenziju nebija, un nedaudz vēlāk viņi kļuva par īpašniekiem Latvijas nekustamajam īpašumam. Nebija tā, ka nebūtu izpildītas Moneyval prasības, taču pati procedūra prasīja vairāk laika. Tajā pašā laikā klientiem no Austrālijas darījuma kārtošana noritēja ievērojami ātrāk. Viņi jau zināja, kādi dokumenti ir jāiesniedz, jo vecās demokrātijas valstīs cīņa ar nelegālo līdzekļu apgrozību notiek jau sen. Šie klienti ar sapratni uztver to, ka viņus pārbauda, tostarp arī attiecībā uz nodokļiem. Pie viņiem nodokļu nemaksāšana tiek uzskatīta par ļoti nopietnu noziegumu.
– Darījumos ar nekustamajiem īpašumiem pircēji un pārdevēji kā drošības instrumentu izmanto banku darījuma kontus. Notāriem ir analoģisks instruments, kas ļauj nodrošināt darījuma tīrību, – pirkuma summu var pārskaitīt glabāšanai notāra kontā. Pircēja līdzekļi no šī konta uz pārdevēja kontu pāriet tikai tad, kad pircējs ir saņēmis dokumentu, kas apstiprina viņa tiesības uz nekustamo īpašumu. Agrāk makleri bieži rekomendēja šo notāra pakalpojumu klientiem, jo tas ir lētāk neka bankas darījuma konts. Tomēr tagad dzird runas, ka problēmas rada tieši šī instrumenta izmantošana.
– Attiecībā uz naudas glabāšanu pie notāra nekas principiāli nav mainījies. Nav nekādu ierobežojumu. Iespējams, ir bijuši gadījumi, kas varēja būt saistīti ar nepieciešamību pārbaudīt līdzekļu izcelsmes likumību. Vienīgais jaunievedums ir tas, ka Latvijas Zvērinātu notāru padome ir iesniegusi Ministru kabinetam lūgumu mainīt pakalpojuma tarifu. Pašlaik veids, kā tiem aprēķināta maksa par naudas glabāšanu notāra glabājumu kontā, ir visai sarežģīta. Mēs vēlamies to vienkāršot, lai viss būtu uzreiz saprotams. Ja darījuma konts daudzās bankās maksā 0,4 % no iegādājamā nekustamā īpašuma vērtības, tad mums tas būs, teiksim, 0,3 %. Vēlamies šajā ziņā būt pievilcīgāki nekā bankas.
–2019.gada 1.maijā stājās spēkā Nodokļu un nodevu likuma grozījumi, kas aizliedz izmantot skaidras naudas līdzekļus darījumos ar nekustamajiem īpašumiem. Līdz šim skaidras naudas līdzekļu pieļaujamais apmērs šādos darījumos bija 7200 eiro.
– Jā, 7200 eiro ierobežojums bija spēkā jau dažus gadus. Taču arī tas tika pieņemts ar nokavēšanos. Vēl tikai pirms pieciem gadiem Latvijā varēja nopirkt nekustamo īpašumu par miljonu eiro skaidrā naudā, bet televizoru veikalā par 5000 eiro – nevarēja. Valsts pati bija pievērusi acis uz nekustamo īpašumu nozares regulējumu. Skaidrās naudas plūsmas neviens nekontrolēja. Tas, ka bija atļauts maksāt ar „naudas koferiem”, bija absurds – daudz līdzekļu netika aplikti ar nodokļiem. Skaidras naudas ierobežojumi darbojas absolūti visās civilizētās valstīs un jo īpaši saistībā ar nekustamajiem īpašumiem, kas ir svarīga jebkuras valsts ekonomikas sastāvdaļa. Tas, ka Latvijā no 2019.gada maija par nekustamajiem īpašumiem vairs nevar norēķināties skaidrā naudā, ir normāli. Mūsdienās, kad alga visiem tiek pārskaitīta uz kontu bankā, tas, ka cilvēks norēķinās par pirkumu ar lielām skaidras naudas summām, ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Rodas jautājums - kāpēc gan viņš norēķinās ar skaidru naudu?
– Neuzticas bankām?
– Tas, ka kāds neuzticas bankām, ir mīts. Skaidrs, ka, izvēloties banku, ir jāpaļaujas ne tikai uz skaļu nosaukumu, bet ir jāzina arī, kāda tā ir. Ja jums ir līdz 100 000 eiro, tad vispār nav pamata uztraukties, jo 100 000 eiro garantē valsts. Jā, mums ir paaudze, kurai ir nācies piedzīvot vairāku banku krahu. Viņu neuzticēšanos bankām var saprast. Tomēr šie ļaudis, ņemot vērā viņu vecumu, visdrīzāk būs tie, kuri nekustamos īpašumus nevis pērk, bet gan pārdod. Tādēļ viņi varēs mierīgi saņemt līdzekļus no darījuma pašu izvēlētas bankas kontā. Galvenais ir pircējs. Un 7200 eiro vai nulle – īpašas starpības nav.
– Kā jūs vērtējat pēdējo gadu situāciju Latvijas nekustamo īpašumu tirgū?
– Es strādāju Rīgā un tādēļ vairāk varu spriest par to, kas notiek galvaspilsētā. Te ir absolūti normāls tirgus, kurā dominē vietējie pircēji. Ikdienā redzu apliecinājumu tam, ka valsts atbalsta programma, kuru īsteno valsts finanšu institūcija Altum, darbojas labi: piektā daļa darījumu ar mājokļiem notiek, piesaistot valsts garantijas. Tas ļauj vietējiem iedzīvotājiem pirkt dzīvokļus jaunajos projektos un sērijveida mājās, ja ir sakrāti 10-15 % pirkumam nepieciešamās summas. Ja ir legāli ienākumi, tad, pateicoties valsts atbalsta programmai, nopirkt dzīvokli, kas maksā līdz 100 000 eiro, var bez īpašām problēmām. Mans birojs katru dienu noformē iesniegumus par šādos darījumos iegādātu mājokļu nostiprināšanu zemesgrāmatā. Pircēji kārto darījumus, izmantojot gan kredītlīdzekļus, gan personīgos uzkrājumus. Ir izaugusi jauna paaudze, kuras vecāki vai vecvecāki ir sapelnījuši naudu un dāvina jaunajiem daļu savu uzkrājumu mājokļa iegādei. Tiek pirkti arī dārgie mājokļi, taču šādu piemēru nav daudz.
– Vai, jūsuprāt, ir kādi priekšnosacījumi, lai Latvijas nekustamo īpašumu tirgū notiktu krīze?
– Priekšnosacījumus, kas skaidri un nepārprotami norādītu uz krīzes iespēju, es nesaskatu (pasmaida. – m2). Tiesa, dzirdu un lasu, ka visi kaut ko gaida. Mums ir bijusi skarba dzīves skola – pēdējo divdesmit gadu laikā Latvija ir piedzīvojusi divas ekonomikas krīzes, kas ir skārušas arī nekustamo īpašumu jomu: 1998. un 2007.–2009.gadā. Kapitālisma ekonomikai ir raksturīgi kāpumi un kritumi. Tie ir vienmēr. Galvenais jautājums: kā tu esi tam sagatavojies? Ir jācenšas veidot uzkrājumus, un, ja alga pieaug, nevajag to visu iztērēt. Spriežot pēc uzkrājumiem Latvijas banku kontos, kas būtiski pārsniedz izsniegto hipotekāro kredītu apmēru, situācija Latvijā nebūs ļoti dramatiska, pat ja notiks kaut kas nelāgs.

Ir jāsaprot, ka krāpšana ir bijusi vienmēr – pat senās Romas laikos. Krāpšana maina formas, un krāpnieki pilnveido savas iemaņas. Notāri, sadarbojoties ar tiesībsargāšanas institūcijām, cenšas atsekot šādu noziegumu tipoloģiju. Kopš 2018.gada Latvijā ir stājies spēkā Sankciju likums, un, ja netiks ievērotas tā prasības, sodi finanšu sektoram var sasniegt miljonu eiro. Tādēļ ārzemniekus, kas pērk nekustamos īpašumus, arī tik rūpīgi pārbauda. Skaidras naudas ierobežojumi darbojas absolūti visās civilizētajās valstīs un jo īpaši saistībā ar nekustamajiem īpašumiem, kas ir svarīga jebkuras valsts ekonomikas sastāvdaļa.