— Visas nepatikšanas reiz beidzas, ticiet man!
— Esat optimists?
— Nē, kapsētā par sargu strādāju.

Ārsts saka pacientam:
— Jūsu operācija jums izmaksās 1000 eiro.
— Tā taču ir laupīšana!!! Tad jau labāk nomirt!
— Neiesaku. Vai zināt, cik tagad izmaksā bēres?

Skolotājs tika nogādāts slimnīcā un pēc nepieciešamās palīdzības sniegšanas ievietots palātā.
— Vai autoavārija?
— Nē, drukas kļūda ķīmijas mācību grāmatā.

Pasaulē ir divu veidu skaudīgi ļaudis: pirmie grib, lai viņiem viss būtu tāpat kā tev, otrie — lai tev nebūtu nekā!

Zvana tālrunis:
— Labdien! Vai jūs meklējat darbu?
— Meklēju.
— Tiklīdz atradīsiet, nekavējoties piezvaniet mums. Mēs varēsim piedāvāt jums kredītu uz izdevīgiem noteikumiem!

— Jūsu sievas nervu slimība nav bīstama. Ar tādām neirozēm cilvēki dzīvo ilgi.
— Bet es, dakter? Cik ilgi es izvilkšu?

Naktī divi satiekas tumšā šķērsielā.
— Atvainojiet, vai kaut kur tuvumā neredzējāt policistus?
— Neredzēju.
— Nu, tad žigli velc nost mēteli!

 

— Mīļais, mēs apprecējāmies tikai pirms pāris nedēļām, bet tu jau pārrodies tik vēlu.
— Mīļā, es nekādi nevarēju atgriezties ātrāk. Tā jau vesela vakara tik tikko pietika, lai bārā draugiem pastāstītu, cik laimīgs esmu kopā ar tevi.

Jūras karaskolas kursants kārto eksāmenu. Eksāmenu pieņem admirālis un lūdz nosaukt trīs slavenākos britu flotes admirāļus. „Nelsons, ser,” moži sāk kursants, „pēc tam Dreiks, un, lūdzu, atvainojiet, ser, kāds ir jūsu vārds?”

 

No slimnīcas galvenā ārsta runas:
— Apmeklētāji pie pacientiem lien iekšā pa sestā stāva logu. Tādēļ apmeklētāju kļūst aizvien mazāk, bet pacientu — aizvien vairāk.

Vakar darbā meklējām taisnīgumu. Šodien meklējam darbu.

— Vai tiešām mūsu valstī nav likuma?
— Ir, bet ne visiem tas ir pa kabatai.

— Dēliņ, kāds putniņš man pastāstīja, ka tu pīpējot… Vai tā ir taisnība?
— Mammuci, laikam tu pati esi sapīpējusies, ja jau ar tevi putniņi sarunājas!

— Dakter, vai tā ir taisnība, ka sievietes dzīvo ilgāk par vīriešiem?
— Ne visas, bet atraitnes — pavisam noteikti dzīvo ilgāk!

Personāla daļā:
— Cik ilgi strādājāt iepriekšējā darba vietā?
— Astoņus gadus.
— Un kāpēc aizgājāt no darba?
— Tika izsludināta amnestija.

— Kad mūsu jaunais kaimiņš nomainīja mēbeles, tu mani piespiedi nopirkt jaunas mēbeles. Kad viņš nopirka jaunu televizoru ar milzīgu ekrānu, tu piespiedi mani izdarīt to pašu. Nemaz nerunāšu par to, cik mums izmaksāja jaunā automašīna, kuru nācās nopirkt kaimiņa dēļ. Bet pat nezinu, ko darīt tagad…
— Kas tad ir noticis?
— Viņam ir jauna sieva.

— Ei, sīkais, ko raudi tik ļoti?
— U-u-u-u… mans brālis izsita veikalam stiklu…
— Par to taču tavam brālim būs brāziens, ne jau tev.
— To vēl nevar zināt… Mēs esam identiskie dvīņi…

— Nu redzi, arī tētis tevi var nomazgāt, bet visi saka, ka bez mammas neiztiksim.
— Jā, tikai mamma pirms mazgāšanas vienmēr man kurpes novelk.

— Mīļā, ko tev uzdāvināt uz Jauno gadu?
— Ak, mīļais, pat nezinu…
— Nu, labi, došu tev pārdomām vēl vienu gadu.