Kāpēc Latvijas jauno nekustamo īpašumu objektu pasūtītājiem ir nepieciešama īpaša persona, kas kontrolē projekta īstenošanas procesu un kurai nav nekādas saistības ar būvniecības uzraudzību. Kādas problēmas tas ļauj novērst? Kā rīkojas nelielas apakšuzņēmēju kompānijas? Kā būvnieku darba kultūra Latvijā atšķiras no kanādiešu darba kultūras? Par to žurnālam m2 un portālam varianti.lv stāsta Kaspars Filipsons – cilvēks, kurš iesaistījies vairāku elitāro dzīvojamo projektu īstenošanā Rīgā un Jūrmalā arī šobrīd viņš pārrauga biroju kompleksa būvniecību galvaspilsētā. 
„Tam, ar ko nodarbojos, oficiāli Latvijā nav nosaukuma,” atzīst Kaspars Filipsons. „Tomēr tādi speciālisti kā es ir pieprasīti tirgū. Mūsu pakalpojuma pasūtītāji ir tie klienti, kuriem gadījies “apdedzināties”, patstāvīgi nodrošinot privātā vai komerciālā objekta būvniecības pārraudzību, viņi saprot, ka pašu veiktais remonts vannasistabā vēl nav garantija, ka spēs pārraudzet savas mājas būvniecības procesu no sākuma līdz beigām. Mēs esam pasūtītāja pusē un esam kā starpnieks starp pasūtītāju, apakšuzņēmēju, arhitektu un būvniecības uzraudzības pārstāvi. Mūsu uzdevums – atrast kompromisu visām būvniecībā iesaistītajām pusēm. Un mēs nekādā ziņā neesam būvuzrauga analogs.

Pieņemsim, ka pasūtītājs ir nolēmis būvēt komerciālo īpašumu vai privātmāju. Labākajā gadījumā tikai daļa klientu saprot, ka šis process jāsāk ar sarunu pie arhitekta. Bet tas nav viss. Nedrīkst izvēlēties jebkuru arhitektu, jāatrod tāds, kuram patiešām ir pieredze tādu projektu īstenošanā, kas stilistiski tuvs klientam. Sadarbības sākumā ar arhitektu jānoslēdz pareizs līgums, neatliekot līguma noslēgšanu uz vēlāku laiku, lai skaidri zinātu iespējamās izmaksas par pakalpojumiem. Zinu piemēru, ka ar arhitektu tika noslēgts līgums par kopējo summu 10 000 eiro. Šķiet - pieņemama summa. Taču līgumā bija punkts par to, ka autora uzraudzība projekta īstenošanas laikā vēl izmaksās 1 000 eiro katru mēnesi. Tika uzsākts darbs. Projekts aizkavējās būvnieku vainas dēļ, un būvniecība ilga vairāk nekā trīs gadus, nevis pusotru gadu, kā bija iepriekš paredzēts. Izrādījās, ka arhitekta pakalpojumu summa vairs nebija 10 000 eiro, ar ko bija rēķinājies pasūtītājs, bet gan  daudzi desmiti tūkstoši eiro.

Vēl viena kļūda, ko bieži pieļauj pasūtītāji: viņi grib visus darbus paveikt pēc iespējas ātrāk un sāk steidzināt pārējos. Ja parasta pilnvērtīga liela mēroga daudzdzīvokļa vai komerciālā projekta īstenošanai nepieciešami divi trīs gadi, tad tiek prasīts pabeigt projektu pusgadu ātrāk. Tas neļauj arhitektam rūpīgi un mierīgi pievērst uzmanību visām detaļām, uz viņu tiek izdarīts spiediens, un projekts tiek pabeigts pusgatavs. Tālāk projekts tiek nodots būvniekam, kurš savukārt nespēj sastādīt normālu būvniecības tāmi, jo trūkst daudzu sīkumu. Taču būvnieks līgumu grib dabūt, tādēļ uzsāk darbus ar to, kas ir. Šī kļūdainā attieksme un rīcība neizbēgami parāda, ka rodas problēmas jau būvniecības laikā. Lai no tām izvairītos, ir nepieciešams cilvēks ar profesionālu pieredzi dažādās jomās, tāds − kurš būtu spējīgs kontrolēt visus procesus un ņemt vērā katru niansi. Tiek uzsvērts vārds “pieredze”. Tikai šāds cilvēks – cilvēks ar plānveidīgi iegūtu izglītību vairākās izglītības iestādēs − var saprast arhitekta, jurista, būvnieka profesiju visās niansēs, kā arī vēl papildus iegūt zināšanas citās jomās, kas saistītas ar būvniecību. Ja saruna ir par mani, varu teikt, ka es šīs vajadzīgās zināšanas ieguvu, īstenojot daudzus projektus, un nenoliedzu – arī “dabūjot pa galvu”.

– Kāda tieši ir jūsu profesionālā izglītība?

– Specialitāti Home Inspector (mājas inspektors) ieguvu Kanādā. Tur ilgu laiku strādāju. Latvijā tādas profesijas nav, taču Kanādā neviena privātmāja netiek nopirkta, nepiesaistot šādu speciālistu. Pircēji vēršas pie mājas inspektora, lai viņš novērtētu izvēlētās mājas tehnisko stāvokli – no pamatiem līdz jumtam. Tiek pārbaudītas sienas un energoefektivitāte, mājas siltinājums, elektroinstalācija, ūdensvads...  Pēc darba pabeigšanas inspektors uzrāda pasūtītājam pārskatu par konstatētajiem trūkumiem un aptuveno tāmi par darbiem, kuri jāveic trūkumu novēršanai. Potenciālais pircējs iegūst pilnu priekšstatu par izvēlētā nekustamā īpašuma reālo stāvokli un par iespējamajiem ieguldījumiem mājas remontā nākotnē. Kanādā šādu darbu drīkst veikt tikai atbilstoša sertifikāta ieguvējs.

Atgriežoties pie mana pašreizējā darba smalkumiem, teikšu, ka bieži būvniecības procesa laikā notiek tāmes palielināšana. Vienmēr jānoskaidro, kāpēc tā ir noticis. Pasūtītājs parasti paziņo: nemaksāšu! Diemžēl gadās, ka izstrādātājs pieļauj kļūdas tieši tāpēc, ka viņam nebija iespējas līdz galam pabeigt projektu. Un ir jāspēj paskaidrot pasūtītājam, lai viņš neiesaistītos destruktīvā strīdā un nenostātos pretējā pozīcijā; lai abas puses meklētu pieņemamu kompromisu visiem. Objekta būvniecība taču jāpabeidz jebkurā gadījumā.

Atsevišķās situācijās rodas daudz jautājumu, kas adresēti konkrēti arhitektiem. Ir jāsaprot, ka lielāko daļu no viņiem motivē būvniecības materiālu tirgotāji, iesakot izvēlēties un pirkt viņu preci, kura jau sākotnēji paredzēta projektā. Kanādā ar šādu situāciju neesmu saskāries, bet Latvijā – visur. Mans pienākums – pārliecināties, lai tas, ko piedāvā arhitekts, būtu patiešām pieņemamākā alternatīva klientam. Pārbaudīt, vai ir lētāka, bet ne zemākas kvalitātes alternatīva.

– Kurš brīdis ir vislietderīgākais, lai pieaicinātu tādus speciālistus kā jūs?

– To izlemj pats klients. Profesionāla speciālista attieksmei pret darbu vajadzētu būt vienādai jebkurā gadījumā – neatkarīgi no tā, vai projekta summa ir 100 000 eiro vai miljons. Ja pasūtītājs ir simtprocentīgi pārliecināts, ka būvnieks netērē neapdomīgi viņa naudu, ka tas ir pasūtītāja pusē, tad akūtu nepieciešamību mājas inspektora pakalpojumos nesaskatu. Tikai jāatceras, ka nav neviena būvnieka, kurš palaistu garām doto iespēju. Ja par jūsu privātmājas būvniecību tiek prasīti 100 000 eiro, bet jūs un izpildītājs centīsieties samazināt tāmi līdz 90 000 eiro, tas vēl nenozīmē, ka izpildītājs piekritīs nopelnīt par 10 000 mazāk. Tāda variants nav! Vienkārši būvnieks iegādāsies par 10 000 eiro lētākus materiālus vai vienkārši ekonomēs tur, kur iespējams ekonomēt, piemēram, deviņu skrūvju vietā ieskrūvē septiņas vai astoņas. Kādu peļņu būvnieks sev paredzējis tāmē, tādu arī ieliks savā kabatā.

– Jau strādājot Kanādā, tomēr atgriezāties Latvijā?

– Ierados pēc Latvijas sapņa (smaida – m2). Atgriezos, kad Latvijas nekustamo īpašumu tirgū bija uzplaukums. Atvaļinājuma laikā ciemojos dzimtajās mājās. Paziņa palūdza aizbraukt apskatīties jauno projektu, kurš tika būvēts kādā Rīgas mikrorajonā, Mežciemā. Piebraucot pie objekta, redzēju, ka tam blakus ir daudz jaunu 5. un 7. sērijas BMW automašīnu. Teicu draugam: “Labāk pārcelsim būvlaukuma apskates vizītes laiku, te ir atbraukusi kāda komisija.” Viņš: “Kāda komisija? Kādā sakarā?” “Lūk, cik daudz jaunu mašīnu!” Draugs iesmējās: “Tās ir manu apdarnieku!” Tas manī atstāja neizdzēšamu iespaidu (smejas – ). Tiesa, jau pavisam drīz – 2009.gadā, būvniecības nozares krīzes laikā, visi šie būvnieku bembji atradās auto laukumos, kur tika tirgotas uz kredīta paņemto parādnieku auto. Bet es tā arī paliku.

– Interesanti, kāda, pēc jūsu novērojumiem, ir galvenā atšķirība Kanādas un Latvijas mājokļu būvniecībā?

– Kanādā mājas ir vienkāršākas un tiek būvētas ātrāk. Betonu viņi izmanto tikai tādā gadījumā, ja ēka ir augstāka par trim stāviem. Ja zemāka, tad izmantojamākais būvmateriāls ir koks. Kanādieši ir daudz progresīvāki, viņi pat apdarē vairs neizmanto tos materiālus, kuri pie mums vēl aizvien ir cieņā. Un otrādi – neizmanto tur, kur izmantojam mēs. Piemēram, speciālos riģipša veidus Kanādas būvnieki izmanto ne tikai mājokļa iekšējā apdarē, bet arī veicot ārējo apdari. Latvijas mājas šķiet pamatīgākas, bet es neteiktu, ka tās ir energoefektīvākas. Pie mums jaunās tehnoloģijas izvēlas ar lielām grūtībām, mūsu būvnieki tās negrib izmantot. Pasaulē katru gadu parādās kaut kas jauns, taču mūsējie iecienījuši tikai gāzbetonu, betonu un atsevišķos gadījumos – koku. Pasūtītājus un būvniekus ļoti grūti pārliecināt izmantot kaut ko jaunu, un tas attiecas ne tikai uz materiāliem, bet arī uz tehnoloģijām. Dominē postpadomju laika izpratne: pieradums pie viena standarta it visā. Tikai šobrīd sāk parādīties jauni konstruktori, kuri nebaidās skatīties uz jauniem materiāliem. Viņi pamazām nomaina veco konstruktoru paaudzi, kura gadu desmitiem savā nozarē „pasūtīja mūziku”, neļaujot jaunajiem pieņemt lēmumu.

 – Kāda, jūsuprāt, ir būvniecības kvalitāte Latvijā?
– Piecu ballu sistēmā to varu novērtēt ar četrām ar pusi ballēm. Visi, ar kuriem man ir bijusi iespēja sadarboties pēdējā desmitgadē, ir zinoši speciālisti. Ir problēmas ar būvniecības menedžmentu; lielās kompānijas sagrābj sev projektus, nolīgst apakšuzņēmējus un veido aprēķinu ķēdītes. Pēc darbu pabeigšanas „nabaga” apakšuzņēmējs saņem nopelnīto tikai pēc mēneša vai diviem. Taču arī viņiem ir izdevumi, viņi maksā darbiniekiem algas. Visas aizkavēšanās rezultējas līdzīgi: būvnieki savāc mantas un dodas uz Norvēģiju vai Zviedriju – viņiem taču jāuztur savas ģimenes. Tā daudzi jau aizbraukuši. Tajā pašā laikā ir kompānijas, kurām izdodas savienot darbu gan Latvijā, gan Skandināvijā. Mums, Latvijai, tas ir labi. Strādājot Zviedrijā vai Norvēģijā, mūsu tautieši netieši pārņem viņu darba kultūru, kas tur ir augstāka. Piemēram, Kanādā katru piektdienu pirms brīvdienām uzņēmums, pabeidzot darba nedēļu, uzkopj darba teritoriju, lai viss būtu kārtīgs un sakopts. Šim darbam nepieciešamas vien 10–15 minūtes. Latvijā dažādos būvniecības objektos centos pārliecināt darbiniekus veikt uzkopšanu, lūdzu, lamājos, materiāli sodīju, solīju šādu punktu iekļaut nākamā līguma slēgšanas brīdī – tam bija tikai īslaicīgs efekts, vai arī cilvēki, to dzirdot, izlikās kurli esam. Nezinu, kāpēc Latvijas būvniekiem tik ļoti patīk netīrība?!

– Kā jau teicāt, būvniecības kvalitāte Latvijā ir laba. Tomēr vai prakse, ka katrs jaunais uz būvniecības objektu atnākušais būvnieks nopeļ to būvnieku darbu, kuri strādājuši pirms viņiem, vēl turpinās?

– Latvijā tā bijis vienmēr (smaida). Sava darba mūžā  esmu sastapis tikai divas kompānijas, kuras nesāka gausties par to, ko darījuši būvnieki pirms viņiem. Abas kompānijas specializējas apdares darbos. Viņi teica, ja ir nepilnības, mēs tās novērsīsim. Biju gatavs sabučot viņus par tādu attieksmi. Vairākums nogāna un paziņo, ka viņi strādā labāk.

Esmu sastapis daudzus interesantus nelielu būvniecības kompāniju īpašniekus. Tiklīdz tika saņemts avanss, sākās pārsteidzoši notikumi: vienam uzreiz bija jānopērk jauna mašīna, citam – nedēļu pēc līguma noslēgšanas un parakstīšanas bija jādodas atvaļinājumā uz kādām desmit dienām... Cilvēki vispār neuztraucas par savu reputāciju. Izmanto to, ka šobrīd vērojams būvnieku deficīts. Teikšu atklāti – būtu tikai priecīgs, ja Latvija atvērtu savu darba tirgu baltkrievu un ukraiņu būvniekiem. Viņi ir augsta līmeņa speciālisti, sastapos ar viņiem, strādājot Kanādā. Viņu ienākšana darba tirgū ļautu izvairīties no darba tirgus pārkaršanas, kas atspoguļojas būvniecības izmaksās. Pagaidām šīs izmaksas kāpj uz augšu, tās savukārt provocē piedāvājuma cenu kāpumu. Šis process attālināti atspoguļo to, ko mēs jau pieredzējām 2005.- 2007.gadā. Ļoti negribētos, ka mums izveidojas jauns būvniecības burbulis.