Vakara stundās apbraukāt savu māju otro vai trešo reizi, meklējot brīvu stāvvietu, daudziem Latvijas pilsētu iedzīvotājiem ir pazīstama situācija. Taču pārpildīti pagalmi nav tikai jautājums par to, kur novietot automašīnu. Tie izgaismo daudz plašāku problēmu – kā ierobežotā teritorijā sabalansēt autostāvvietas ar to, kam pagalms sākotnēji paredzēts: iedzīvotājiem, atpūtai un apstādījumiem.

 Īpaši uzskatāmi tas redzams padomju laikā būvētajos mikrorajonos. Tie tika projektēti laikā, kad automašīnu skaits uz vienu mājsaimniecību bija ievērojami mazāks nekā šodien, tādēļ arī nepieciešamība pēc stāvvietām bija pavisam cita. Gadu gaitā automašīnu skaits ir audzis, bet pagalmu platība – ne. Rezultātā vieta jaunām stāvvietām daudzviet meklēta turpat, kur tā vēl bijusi pieejama – pagalmos, zaļajās zonās un gar piebraucamajiem ceļiem.

Kad stāvvietu problēma kļūst par pagalma problēmu?

No pirmā acu uzmetiena risinājums šķiet vienkāršs – ja trūkst stāvvietu, nepieciešams ierīkot vairāk vietu automašīnām. Taču pilsētvidē katra papildu vieta, kas tiek atvēlēta automašīnai, tiek paņemta no citas pagalma funkcijas. Ja lielāko daļu brīvās teritorijas aizņem automašīnas, samazinās iespējas ierīkot apstādījumus, bērnu rotaļu zonas, soliņus, velosipēdu novietnes vai vienkārši brīvu un drošu telpu kustībai. Savukārt situācijās, kad oficiālo stāvvietu nepietiek, automašīnas nereti tiek novietotas vietās, kas tam nav paredzētas, vēl vairāk sašaurinot pagalma izmantojamo telpu. Tādēļ diskusija par stāvvietām patiesībā ir diskusija par prioritātēm: cik lielu daļu no kopīgās dzīves telpas esam gatavi atvēlēt automašīnu glabāšanai un cik – cilvēku ikdienai?

Pagalmā vienlaikus pārvietojas cilvēki ar ļoti atšķirīgām vajadzībām un pārvietošanās paradumiem. Bērns ar skrejriteni, seniors, velosipēdists, ģimene ar bērnu ratiņiem un autovadītājs vienā un tajā pašā telpā pārvietojas atšķirīgi. Turklāt dzīvojamajai ēkai jābūt sasniedzamai arī kurjeriem un operatīvajam transportam. Problēma sākas brīdī, kad visām šīm kustībām paredzēta viena un tā pati telpa. Jo vairāk maršrutu pārklājas, jo vairāk drošība ir atkarīga no katra cilvēka individuāli. Tāpēc drošību pagalmā veido ne tikai ātruma ierobežojumi, bet pats teritorijas plānojums. Arī tad, ja projektā paredzētas virszemes autostāvvietas, konkrēta vieta katram dzīvoklim samazina nepieciešamību riņķot pa teritoriju, meklējot, kur novietot automašīnu. Savukārt atsevišķi veidoti gājēju ceļi ļauj no ēkas nokļūt līdz rotaļu, sporta vai atpūtas zonām, nešķērsojot automašīnu kustības ceļus. Labs plānojums drošību neuzliek tikai uz cilvēka pleciem – tas jau pats palīdz izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem.

Pagalms nav tikai tukšā vieta starp ēkām

Pagalma nozīmi vislabāk var pamanīt brīdī, kad tā sāk pietrūkt. Ja bērnam līdz rotaļu laukumam jāšķērso automašīnu pilna teritorija, ja velosipēdam nav ērtas novietnes vai vienīgā vieta, kur vasarā apsēsties ārā, atrodas blakus stāvošu automašīnu rindai, pagalms savu funkciju pilda tikai daļēji.

Mūsdienu dzīvojamā vidē pagalms arvien vairāk tiek uztverts kā mājokļa turpinājums. Tā ir kopīga telpa, kuru iedzīvotājs izmanto jau no brīža, kad iziet pa savas mājas durvīm – ceļā uz automašīnu vai velosipēdu, izvedot pastaigā suni, pavadot laiku ar bērniem vai vienkārši atgriežoties mājās. Tāpēc labi funkcionējošam pagalmam vienlaikus jāspēj izpildīt vairākas šķietami konkurējošas funkcijas: nodrošināt ērtu piekļuvi mājoklim, vietu transportam un velosipēdiem, drošu pārvietošanos gājējiem, apstādījumus un iespējas atpūtai.

“Kvalitatīvu dzīves vidi veido ne tikai ēkas arhitektūra un dzīvokļa plānojums, bet arī tas, kā cilvēks jūtas, izejot ārpus sava mājokļa. Projektējot arvien vairāk domājam par šo savā ziņā neredzamo arhitektūru – apstādījumu un atpūtas vietu izvietojumu, kas ikdienā rada mājīgumu. Īpaši būtiski tas ir Rīgas centrā, kur kvalitatīva zaļā ārtelpa ļauj dzīves telpai turpināties arī ārpus dzīvokļa sienām. Piemēram, “Arena Garden Towers” iekšpagalmu esam pilnībā atvēlējuši iedzīvotājiem – bez automašīnu kustības, ar apzaļumotām atpūtas vietām, lapenēm un urbānajiem dārziem. Mērķis nav tikai izveidot vizuāli pievilcīgu pagalmu, bet radīt vidi, ko iedzīvotāji patiešām vēlas izmantot ikdienā – kur bērni var droši spēlēties rotaļu laukumā, neuztraucoties par automašīnu satiksmi, un kur pašiem ir patīkami pavadīt laiku,” norāda “Merko mājas” valdes loceklis Roberts Rēboks.

Pagalms mainās līdz ar cilvēkiem

Vēl pirms dažiem gadiem laba daudzdzīvokļu mājas pagalma formula bija samērā paredzama – apstādījumi, soliņi un bērnu rotaļu laukums. Šodien ar to vairs nepietiek, jo arī pats pagalma lietotājs ir kļuvis daudz dažādāks. Pagalmā laiku pavada ne tikai ģimenes ar maziem bērniem. To izmanto jaunieši, seniori, cilvēki, kuri ikdienā sporto, pārvietojas ar velosipēdu, audzē garšaugus vai vēlas vasaras vakarā kopā ar draugiem pagatavot vakariņas ārā. Tāpēc jaunajos projektos līdzās rotaļu laukumiem parādās āra trenažieri un sporta laukumi, galda teniss un citi spēļu galdi, piknika un grila vietas, urbānie dārzi un mierīgās atpūtas zonas. Līdzīgi kā dzīvoklī, arī tajā jāspēj līdzās pastāvēt dažādām vajadzībām: būt aktīvam, satikties, pabūt vienatnē vai vienkārši pavadīt laiku ārā.

“Mūsu projektos dzīvo ļoti dažādi cilvēki – jaunie profesionāļi un pāri, ģimenes ar bērniem, seniori un cilvēki ar mājdzīvniekiem. Turklāt redzam, cik strauji mainās viņu ikdienas paradumi – cilvēki vairāk pārvietojas ar velosipēdiem, vairāk laika pavada ārpus telpām un no savas dzīvesvietas sagaida ērtības, par kurām vēl pirms dažiem gadiem tik daudz nedomājām. Tāpēc šodien mums šķiet pašsaprotami, ka, piemēram, “Arena Garden Towers” būs gan velosipēdu apkopes stacija, gan īpaša vieta mājdzīvnieku ķepu nomazgāšanai pēc pastaigas. Attīstītājam šīm pārmaiņām ir jāspēj sekot līdzi, jo kvalitatīvu dzīves vidi bieži veido tieši šķietami nelieli risinājumi, kas ikdienu padara ērtāku,” turpina Roberts Rēboks.

Jautājums nav tikai par to, kur novietot automašīnu

Pārpildītie pagalmi Latvijas pilsētās labi parāda, kā šodienas vajadzības var pāraugt vidi, kas radīta pavisam citam dzīvesveidam. Un tieši tādēļ, veidojot jaunus dzīvojamos projektus, svarīgi domāt ne tikai par to, cik dzīvokļu vai autostāvvietu iespējams izvietot konkrētajā teritorijā. Labs pagalms nav pagalms bez automašīnām. Tas ir pagalms, kurā automašīnai ir sava vieta, taču tās klātbūtne neatņem iespēju šo pašu telpu izmantot arī cilvēkiem. Tieši spēja sabalansēt abas vajadzības nosaka, vai pagalms kļūst par dzīves telpas turpinājumu vai paliek tikai par vietu starp māju un novietoto automašīnu.