“Saimnieks savā zemē” – šī frāze Latvijā izskan bieži. Tā simbolizē neatkarību, atbildību un tiesības pašiem lemt par savas valsts nākotni. Taču šodien ir vērts uzdot neērtu jautājumu – vai mēs patiešām joprojām esam saimnieki savā zemē?

Aigars Šmits, Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas (LANĪDA) valdes priekšsēdētājs

Pēdējos gados sabiedrībā regulāri izskan bažas par to, ka ārvalstnieki iegādājas Latvijas zemi, mežus un citus stratēģiski nozīmīgus īpašumus. Vienlaikus šobrīd notiek diskusija par termiņuzturēšanās atļauju programmas nākotni, un izskan priekšlikumi ārvalstu investoriem atļaut ieguldīt tikai valsts izveidotā investīciju fondā, nevis nekustamajā īpašumā. Šīs diskusijas šķiet atšķirīgas, tomēr tās vieno viens būtisks jautājums – kādu investīciju politiku vēlamies Latvijā un kādu lomu tajā ieņem valsts un privātais sektors?

Fakti, kas liek aizdomāties

Publiskajā telpā bieži dzirdam apgalvojumus, ka “Latvija tiek izpārdota”. Patiesība ir niansētāka, taču arī fakti ir pietiekami iespaidīgi. Saskaņā ar Valsts zemes dienesta, Lursoft un LTV raidījuma De Facto analīzi uzņēmumiem ar ārvalstu kapitālu pieder vismaz 340 344 hektāri Latvijas lauksaimniecības un meža zemju. Tas ir vairāk nekā 3400 kvadrātkilometri jeb aptuveni 5,3 % no visas Latvijas teritorijas. Salīdzinājumam – tā ir teritorija, kas vairāk nekā vienpadsmit reizes pārsniedz Rīgas pilsētas platību. 

Vēl interesantāks ir jautājums – kam šī zeme pieder?

Analīze rāda, ka vairāk nekā puse no ārvalstu kapitālam piederošās zemes atrodas Zviedrijas kapitāla uzņēmumu īpašumā, kam seko Vācijas un Dānijas investori. Runa galvenokārt ir par mežsaimniecību un lauksaimniecību – nozarēm, kurām ir stratēģiska nozīme valsts ilgtermiņa attīstībā. Atsevišķās pašvaldībās ārvalstu kapitāla koncentrācija ir īpaši augsta. Zilupes novadā ārvalstu kapitāla uzņēmumiem piederēja gandrīz puse zemes, Ludzas novadā – vairāk nekā trešdaļa. Šie nav pieņēmumi vai emocijas. Tie ir publiski pieejami dati.

Kāpēc par to runājam tikai tagad?

Interesanti, ka laikā, kad ārvalstu kapitāls jau gadiem ilgi iegādājas lauksaimniecības un meža zemi, šodien galvenās diskusijas notiek par to, vai ārvalstu investors drīkst iegādāties dzīvokli jaunā daudzdzīvokļu projektā Rīgā vai Valmierā. Vai mēs nejaucam divus pilnīgi atšķirīgus jautājumus? Lauksaimniecības zeme un meži ir stratēģiski resursi. Tie ir saistīti ar pārtikas drošību, dabas resursiem un valsts ilgtermiņa interesēm. Savukārt ieguldījumi dzīvojamajā un komerciālajā nekustamajā īpašumā rada pavisam citu efektu – tiek būvēti jauni mājokļi, atjaunotas degradētas ēkas, radītas darbvietas, palielināti nodokļu ieņēmumi un uzlabota pilsētvides kvalitāte. Šīs lietas nav savstarpēji aizvietojamas.

Valsts uzdevums nav izvēlēties uzvarētājus

Tieši tādēļ bažas rada ideja sasaistīt termiņuzturēšanās atļauju tikai ar ieguldījumu valsts izveidotā fondā. Brīvas tirgus ekonomikas pamatprincips paredz, ka valsts rada vienādus spēles noteikumus visiem tirgus dalībniekiem, nevis pati kļūst par vienu no tiem. Ja investors var saņemt termiņuzturēšanās atļauju tikai tad, ja viņš iegulda valsts izvēlētā finanšu instrumentā, rodas pamatots jautājums – vai valsts sāk konkurēt ar privāto sektoru par investoru kapitālu? Investora izvēlei būtu jābalstās uz ekonomisko lietderību, nevis uz administratīvu norādi, kur ieguldīt savu naudu.

Latvija nekonkurē pati ar sevi

Bieži tiek aizmirsts vēl viens būtisks aspekts. Latvija nekonkurē ar valsts fondu. Latvija konkurē ar citām valstīm. Investors izvēlas starp Latviju, Grieķiju, Itāliju, Portugāli vai citām valstīm. Viņš vērtē, kur investīciju vide ir prognozējamāka, kur drošības prasības ir skaidras un kur ieguldījums rada lielāku vērtību. Tieši tādēļ vairākas Eiropas valstis nav atteikušās no investīcijām nekustamajā īpašumā. Tās ir paaugstinājušas investīciju sliekšņus, diferencējušas tos pa reģioniem un pastiprinājušas drošības kontroli. Eiropas tendence nav atteikties no investīcijām. Eiropas tendence ir padarīt tās drošākas.

Nekustamais īpašums nav risks. Tas ir attīstības instruments.

Nekustamais īpašums ir viens no caurspīdīgākajiem investīciju objektiem. Tas ir publiski reģistrēts, fiziski identificējams un nepārvietojams. Darījumi ir izsekojami, īpašumtiesības pārbaudāmas, bet nepieciešamības gadījumā īpašumam iespējams piemērot tiesiskus ierobežojumus. Turklāt jāatceras vēl kāda būtiska nianse. Ja ārvalstniekam nebūs iespējas saņemt termiņuzturēšanās atļauju par ieguldījumu nekustamajā īpašumā, tas nenozīmē, ka viņš Latvijā īpašumu nevarēs iegādāties. Darījumi turpināsies arī bez TUA programmas. Vienīgā atšķirība būs tā, ka valsts zaudēs papildu drošības kontroles mehānismu, ko šobrīd nodrošina termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanas process.

Kā kļūt par īstiem saimniekiem?

Ja patiešām vēlamies būt saimnieki savā zemē, mums jāspēj skaidri nodalīt stratēģisko resursu aizsardzība no investīciju piesaistes politikām. Mums jāaizsargā lauksaimniecības zeme, meži un citi valsts stratēģiskie resursi. Vienlaikus mums ir jārada vide, kurā godprātīgi investori vēlas ieguldīt Latvijas ekonomikā, būvēt jaunus mājokļus, atjaunot degradētas teritorijas, radīt darbvietas un maksāt nodokļus Latvijā. Valsts uzdevums nav izvēlēties, kur uzņēmējam ieguldīt savu naudu. Valsts uzdevums ir radīt tādus noteikumus, kuros ieguldīt Latvijā ir droši, izdevīgi un prestiži. Tikai tad mēs varēsim patiesi teikt, ka esam saimnieki savā zemē – nevis tāpēc, ka aizveram durvis investīcijām, bet tāpēc, ka gudri pārvaldām savus resursus, aizsargājam savas intereses un vienlaikus veidojam stipru, konkurētspējīgu un pārtikušu Latvijas ekonomiku.