Vēsture nepieņem vēlējuma izteiksmi, taču tā ļauj paraudzīties uz notiekošajiem procesiem caur pagājušo gadu prizmu un izdarīt pareizus secinājumus, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas. Pašreizējā situācija Rīgas jaunceltņu tirgū kardināli atšķiras no tās, kas bija vērojama 2000. gadu sākumā. Tādēļ nevajag baidīties, ka varētu atkārtoties 2007.–2008. gadu tirgus sabrukums. Par to ir pārliecināts uzņēmuma Saules dzīve vadītājs un līdzīpašnieks Vladimirs Tomsons — viens no pirmajiem Latvijas uzņēmējiem, kas attīstītāju biznesā ienāca vairāk nekā pirms 20 gadiem. Viņa uzņēmums ir viens no retajiem, kam ir izdevies, kā mēdz teikt, palikt virs ūdens.

— Uzņēmums Saules dzīve bija viens no pirmajiem apbūvētājiem Latvijā, kas jauno mājokļu celtniecību uzsāka jau 2000. gadu sākumā. Kā jūs ienācāt šajā biznesā?  — žurnāls m2 un portāls varianti.lv piedāvā Vladimiram Tomsonam gremdēties atmiņās.

— Kā ienācām? (pasmaida. — m2 ) 2001. gadā atpūtāmies, šķiet, Turcijā, Antālijā, kur tolaik jau aktīvi tika attīstīts tūrisms. Reiz kopā ar draugu devāmies ekskursijā pa pilsētu un uz mums lielu iespaidu atstāja lielais skaits visur redzamo jaun-celtņu. Vakarā, sēžot viesnīcas piestātnē, spriedām par to, ka Rīgā pirmajos desmit gados pēc neatkarības atjaunošanas nav uzcelts praktiski neviens jauns mājoklis. Nospriedām: vai mēs būtu sliktāki?! Ja tā, tad pamēģināsim darboties šajā virzienā, neraugoties uz to, ka mums bija cits bizness. Tobrīd mēs vēl nezinājām, ka celtniecības uzņēmums Mūsu māja jau ir uzsācis darbu pie vienas no pirmajām dzīvojamām būvēm neatkarīgajā Latvijā. Tomēr tas neatturēja mūs pēc atgriešanās Latvijā nodibināt SIA Saules dzīve.

— Nosaukumam Saules dzīve ierosmi deva Turcija?

— Daļēji (smejas. — m2) Saule ir cerību un siltuma simbols, un šis vārds vēlāk figurēja visos mūsu projektos. Saule simbolizē pozitīvo un izraisa patīkamas emocijas. Mūsu pirmais sauklis, kuru izlēmām izmantot reklāmā, bija “Saulaina dzīve saulainā mājā!”. Sākām ar to, ka atpirkām no kāda tagad nekustamā īpašuma biznesā ļoti pazīstama cilvēka bērnudārzu Ūnijas ielā 74. Transformējām tā izmantošanas mērķi, pārplānojām, rekonstruējām un ieguvām dzīvojamo māju Saules nams ar 45 dzīvokļiem. Atceros, ka šis projekts izmaksāja divus miljonus ASV dolāru, bet mēs guvām labu peļņu. Jaunais bizness aizrāva. Pirmajam projektam sekoja nākamie: Saules sēta ar 32 dzīvokļiem tajā pašā Ūnijas ielā, deviņstāvu Saules tornis Žagatu ielā ar 27 dzīvokļiem, Saules galerija Vaidavas ielā ar 50 dzīvokļiem, Saules pils Dudajeva ielā ar 47 dzīvokļiem… Būvējām un visu ātri izpārdevām.

— Vai tagad, kad ir pagājuši divdesmit gadi, var teikt, ka tas bija apbūvētāju-romantiķu laiks? Toreiz lielākā daļa jauno projektu īpašnieku bija Latvijas biznesa pārstāvji, bet tagad lielākajai daļai apbūvētāju ir ārzemju saknes.

— 2000. gadu sākumā jauno projektu biznesā tiešām ienāca daudzi aktīvie vietējie uzņēmēji. Tirgū klīda ļauns joks “Ja nav prāta — būvē mājas!”. Tirgus bija rosīgs, cilvēkiem bija liela vēlēšanās uzlabot sadzīves apstākļus, visi vēlējās pārcelties uz jaunbūvēm. Daudzi to varēja atļauties: kredīti bija salīdzinoši lēti un pieejami, bankas labprāt finansēja pirkuma darījumus. Neiztika arī bez pārpratumiem. Jauno projektu attīstīšanu uzsāka daudzi gadījuma cilvēki, kas būvēja nesaprotamos gruntsgabalos un Dievs vien zina no kā. Tagad, braucot pa Rīgas mikrorajoniem, nemitīgi var redzēt šādu neprofesionālu apbūvētāju darba augļus. Dažas pirms 15-20 gadiem būvētās mājas izskatās pat sliktāk nekā pagājušā gadsimta 60. gadu “hruščovkas”. Taču tajos buma laikos visas jaunceltnes tika izpirktas uz urrā. Cilvēkiem nebija pieredzes, viņi nezināja, kā pareizi novērtēt pirkuma likviditāti. 2001.-2007. gadu periods bija pārdevēju tirgus, bet bankas veicināja pircēju aktivitāti.

— Vai jums kā uzņēmējam tolaik bija viegli komunicēt ar bankām? Vai, kreditējot jaunos projektus, tās pārbaudīja to kvalitāti?

— Saules dzīve sadarbojās ar divām bankām, kuru vairs nav: Baltic International Bank un Aizkraukles banka (ABLV). Nekādu grūtību darbā ar tām nebija. Uzskatu, ka ABLV bija spēcīga profesionāla struktūra ar labu projektu tehnisko uzraudzību. Tā centās pārliecināties par mūsu būvēto ēku kvalitāti. Atgādināšu, ka tajos gados vislielāko hipotēkas parādniekiem pārņemto nekustamo īpašumu portfeļu īpašnieks bija nevis ABLV, bet gan citu banku struktūras.

Tolaik viss Latvijas banku sektors bija pretimnākošs un kreditēja gan apbūvētājus, gan jebkuru pircēju. Privātpersonām tika reklamēti hipotekārie kredīti vairāk nekā 100 % apmērā no ķīlas novērtējuma vērtības. Cilvēki ticēja labākai nākotnei un labprāt ņēma hipotekāros kredītus augošā tirgū, neaizdomājoties par to, kā tie tiks atdoti. Tas noveda pie tā, ka 2008.–2009. gadā vairāki desmiti tūkstoši aizņēmēju, nespēdami tikt galā ar maksājumiem, zaudēja savus īpašumus. Ļoti ceru, ka šāds scenārijs Latvijā neatkārtosies — pēdējos desmit gadus bankas uzmanīgi pēta savus klientus un rūpīgi izvērtē viņu reālo maksātspēju.

— Laikā no 2004. gada līdz 2007. gada vidum jauno dzīvokļu cena ir pieaugusi vairākkārtīgi. Vai bieži ir nācies projekta īstenošanas gaitā pārskatīt savus cenrāžus?

— Skaidrs, ka tad, ja bija pieprasījums, cenas neviens nebremzēja. Mums bija projekti, kuros dzīvokļi tika izpirkti vēl būvniecības stadijā, bet dažkārt arī pašā sākumā, kad tika rakta būvbedre. Grūti teikt, kāds bija cenu kāpums projekta īstenošanas gaitā. Pēdējie dzīvokļi jaunceltnē vienmēr tika tirgoti par 20-25% dārgāk nekā pirmie, bet nākamā māja tirdzniecībā nonāca par vēl augstākām cenām. Zinu apbūvētājus, kas tirdzniecības laikā cenu dubultoja: sāka, teiksim, par 800 Ls/m², bet beigās cena sasniedza 1600 Ls/m². 

Taisnības labad jāpiezīmē, ka arī darba izmaksas tolaik auga ātri. Iemesls tam bija celtniecības bums un skarbā un bieži vien negodprātīgā konkurence. Projektu īpašnieki, kas būvēja blakus kvartālos, centās viens no otra pārpirkt strādniekus, piedāvājot augstāku darba samaksu. Spilgts piemērs ir projekta Saules tornis celtniecība Žagatu ielā. Ja, būvējot pirmo stāvu, mūra sienas kubikmetra uzmūrēšana mums izmaksāja pusotru desmitu latu, tad par pēdējo stāvu mēs brigādēm maksājām jau 70 latus par kubikmetru. Citādi strādniekus nevarēja noturēt. Katru dienu tavā būvlaukumā ieradās “tirgoņi” vai “mednieki” — sauciet viņus, kā gribat, un mēģināja pārvilināt darbiniekus uz citu objektu. Nācās reaģēt ar naudu. 

— Tie bija zelta laiki celtniecības speciālistiem. Tolaik reti kurš no viņiem nebrauca ar labu auto. Īpaši populārs bija BMW X5.

— Atmiņā palicis šāds gadījums. Nopirku sev jaunu Mercedes CLS. Un, lūk, es — uzņēmējs, ienesīga biznesa īpašnieks — atbraucu uz savu objektu un nevaru noparkoties, jo tur vienkārši nav vietas. Stāvlaukums pilns ar labām mašīnām, daudzas no kurām ir dārgākas par manējo. Noparkojos tālākajā vietā, atnāku uz būvi un vaicāju darbu vadītājam: “No kurienes tāds lērums mašīnu un kam tās pieder?” Viņš saka: “Tās ir mūsu celtnieku mašīnas.” Un norāda, kuram kura pieder. Es biju šokā. Tiesa, kad pienāca 2008.–2009. gada nekustamo īpašumu tirgus krīze un pārsprāga gan cenu, gan uzpūsto algu burbulis, lielākā daļa šī brīnišķīgā autoparka nonāca banku rīcībā. Mašīnas bija pirktas līzingā vai uz kredīta, kurus cilvēki nespēja samaksāt. Daudzi celtnieki nekustamo īpašumu tirgus sabrukuma laikā bija spiesti doties uz ārzemēm: vieni strādāt, bet citi arī dzīvot…

— Vai šī Latvijas nekustamo īpašumu krīze bija gaidāma? Vai bija iespējams paredzēt, ka nekustamo īpašumu cenas Latvijā kritīsies par 70%?

— Pēc tiesas mēs visi esam gudri. Šādu notikumu attīstības scenāriju tolaik neviens nevarēja iedomāties. Man bija sākusi veidoties sapratne, ka tirgus sāk pārkarst. Visi šie atgadījumi ar celtniekiem un celtniecības darbu izmaksām lika aizdomāties, ka kaut kas nav pareizi. Notiekošajam aizvien grūtāk bija atrast saprātīgu un loģisku izskaidrojumu. Burbulis bija arī daudzās ar nekustamo īpašumu saistītās jomās. Atceros, kāds paziņa Rīgā veikalā MC2 nopirka vannu, šķiet, par 9 000 latu. Kāda bija viņa vilšanās, kad Itālijā veikalā viņš atrada tieši tādu pašu par 1 500! Tas tik ir uzcenojums! Šādu gadījumu bija daudz. Reiz biju kādā interjera salonā un runāju ar dizaineri. Viņai iezvanījās telefons, un viņa sarunā nosauc summu — 10 000 latu. Ienāca salona īpašnieks, viņa tam saka: “Es pārdevu dīvānu.”. Viņš: “Par cik?”. Viņa: “Par 10 000.” Viņš: “Mēs taču par 7 000 tirgojam!” Tas ir viss, kas būtu jāzina par tā laika tirgu. Daudzi tad naudu neskaitīja, ticot, ka tik labi būs vienmēr.

Runājot par mūsu uzņēmumu Saules dzīve, 2007. gadā mēs varējām atļauties pirkt gruntsgabalus bez banku finansējuma. Reiz saņēmām jaunu mūs interesējošu piedāvājumu. Tomēr es jutu zināmu diskomfortu attiecībā uz tirgus nākotni un pateicu partnerim, ka iebilstu pret pirkumu, bet… “Ir bankas. Aprunāsimies ar viņu analītiķiem un, ja banka piekritīs finansēt, tad pusi samaksāsim no savas naudas un pusi paņemsim kredītā”. Banku analītiķi nekādus negatīvu notikumu attīstības priekšvēstnešus nesaskatīja, un mums tika izsniegta puse vajadzīgās summas. Taču nepagāja pat ne ceturksnis, kad sākās nekustamo īpašumu tirgus lejupslīde, un pēc gada sāka velties bankrotu vilnis. No tiem laikiem līdz šodienai ir izdzīvojuši vien daži uzņēmumi, kas 2000. gadu sākumā nodarbojās ar jaunu dzīvojamo nekustamo īpašumu projektu attīstīšanu. Saules dzīve ir starp šiem retajiem izņēmumiem, un mēs joprojām darbojamies.

— Vai jums ir vēl kādi projekti?

— Pēc nekustamo īpašumu tirgus sabrukuma 2008.–2009. gados mēs paņēmām pauzi un izlēmām kādu laiku neko nebūvēt. Bija laiks padomāt, paraudzīties apkārt, paceļot. Kopā ar kādu man tuvu draugu radās negaidīta un tolaik fantastiska ideja, kuru izdevās īstenot — Rīgā parādījās jauna mākslas telpa: Tallinas ielas kvartāls. Šodien pilsētā tā ir visai nozīmīga vieta, kur atpūsties un patīkami pavadīt laiku: koncerti, brīvdabas kinoseansi, diskotēkas, bāri un restorāni. Milzīgs daudzums dažādu pasākumu jebkurai gaumei! Pavasara–rudens periodā viena vakara laikā Tallinas ielas kvartālu apmeklē vairāk nekā 6 000 cilvēku. Rīgai tas ir daudz! Turklāt šeit mums izdevās izveidot jaunu komerctelpu nomas formātu. Var teikt, ka šī vieta kaut kādā ziņā kļuvusi par domubiedru klubu — turklāt ļoti radošu. Mums nav nomnieku šī vārda klasiskajā izpratnē, mums ir rezidenti. Ļoti daudzus ikdienas darba jautājumus viņi risina koleģiāli, kopīgi rada tiešām ļoti interesantus pasākumus. Tallinas ielas kvartāls turpina attīstīties, vēlmju un plānu attiecībā uz tā attīstīšanu ir ļoti daudz. Pagaidām mums ir brīvas vietas, un mēs labprāt gaidām un aicinām radošus cilvēkus ar jaunām radošām idejām un pieejām to kopīgai īstenošanai! Bet — tikai RADOŠUS! (smejas. — m2)

Runājot par daudzdzīvokļu celtniecību, burtiski pirms kovida pandēmijas sākuma kopā ar uzņēmuma Saules dzīve partneriem nolēmām reanimēt Purv-ciemā iecerēto projektu. Tas atrodas izdevīgā vietā tieši pretī Rīgas Klasiskajai ģimnāzijai. Reiz nopirkām gruntsgabalu, kura kopējā platība ir gandrīz 5 000 m². Paguvām sagatavot un saskaņot divu piecstāvu ēku projektu ar kopumā 80 dzīvokļiem, 4 700 m² dzīvojamo platību un pazemes garāžu 42 automašīnām. Plānojām to sākt būvēt. Domājām, vai dzīvokļus pārdot vai izīrēt. Īre šajā vietā arī ir ļoti perspektīvs virziens. Un tad sākās koronavīrusa pandēmija, kas šajos plānos ieviesa savas korekcijas. Mana ģimene dzīvo ārpus Latvijas un tādēļ kopā ar to daudz laika nācās pavadīt izolācijā. Pandēmija, jāsaka, deva manai dzīvei jaunu impulsu. Radās skaidra sapratne, ka galvenais manā dzīvē ir ģimene un es vēlos iespējami vairāk laika pavadīt ar bērniem. Man ir trīs bērni, viņi neticami ātri aug (pasmaida. — m2), un man kļuva ļoti svarīgi to nepalaist garām! Visu pasaules naudu taču nenopelnīsi! Tādēļ tagad esmu gatavs izskatīt divus mūsu projekta, kuru pozicionējam kā komforta klases projektu, attīstības variantus. Pirmais — esam gatavi to īstenot kopā ar kādu lielu apbūvētāju, ieguldot kopuzņēmumā gruntsgabalu un saskaņotu projektu, otrais — esam gatavi to pārdot.

— Par kādu cenu?

— Visā civilizētajā pasaulē darbojas likums, ka gruntsgabals ar gatavu būvniecības projektu maksā 10-12% no objekta īstenošanas izmaksām. Lūk, šo parametru ietvaros mēs arī plānojam uzsākt sarunas. Turklāt jebkura projekta panākumus nosaka tā “atrašanās vieta, vieta un vēlreiz vieta”. Un par šī gruntsgabala atrašanās priekšrocībām nav šaubu. Uz Latvijas nekustamo īpašumu tirgu raugos ar lielu interesi — tas kļūst aizvien eiropeiskāks un mazāk pakļauts stresa situācijām. Redzu, ka kvalitatīvu jauno mājokļu segments demonstrē lielāku stabilitāti nekā ekonomiskās klases jaunbūves. Šodien ir izveidojies pircēju tirgus, un tas vēlas iegūt reāli kvalitatīvus un likvīdus mājokļus. Neviens neizvēlēsies sliktākus!