2019.gadā viņš uzvarēja UCI Gran Fondo World Series šosejas riteņbraukšanas sacensību pasaules tūres Lielbritānijas posmā Tour of Cambridgeshire un kļuva par pirmo amatieru riteņbraucēju, kas ir uzvarējis Latvijas kausa posma sacensībās. Tas ir Ēvalds Pavlovs – Latvijas nekustamā īpašuma tirgū pazīstams kā kompānijas Kivi Real Estate partneris, kas nu jau desmit gadus darbojas komerciālo nekustamo īpašumu segmentā. Kā viņam izdodas darbu apvienot ar sportisko vaļasprieku? Par to žurnāls M2 un portāls varianti.lv sarunājas ar Ēvaldu Pavlovu, kura dzīves ritms pēdējos gados ir bijis pakļauts disciplīnai, gatavojoties dalībai amatieru velosporta Pasaules čempionātos. Tiesa, sarunu sākam par darbu.
– Jūsu galvenais darba virziens ir komerciālo nekustamo īpašumu segments. Gribētu uzzināt tavu viedokli par situāciju Rīgā un tās apkaimē – kādus iespaidus ir atstājis 2019.gada pirmais pusgads?
– Labi, ka šo jautājumu uzdodat tagad (Vasaras otrajā pusē. – M2), nevis aprīlī vai maijā (Pasmaida. – M2). Pavasara beigās es būtu mazāk pozitīvs un teiktu, ka viss kārtojas visai piesardzīgi. Darījumu ar komerciālajiem nekustamajiem īpašumiem
tobrīd bija maz, un tas tā bija ne tikai mums. Es runāju par investīciju objektu tirdzniecību. Līdz maijam galvaspilsētā bija vērojams viens no pēdējos gados gausākajiem tirgiem. Tā iemesls: bankas mainīja šāda veida pirkumu kreditēšanas stratēģiju. Kā arī kļuva super konservatīvas AML (anti money loundering) politikas ieviešanā. Tas ietekmēja gan jaunos komerciālos projektus, gan tos projektus, kam bija pienācis laiks pārslēgt kredītlīgumus. Galvenās izmaiņas skāra investoru pašu līdzdalības noteikumus – tie kļuva stingrāki. Piesardzīgāki kļuva arī banku iekšējie komerciālo objektu vērtējumi. Agrāk bankas piešķīra līdz 70 % nepieciešamā finansējuma, tagad aizvien biežāk tiek izvirzīta prasība, lai pircējs pusi projekta izmaksu segtu no saviem līdzekļiem. Stingrāka politika ir skārusi investīciju objektus, kas ir nopirkti pēc krīzes un kam nākotnē var rasties problēmas ar to piepildīšanu ar nomniekiem, un arī ar tiem nekustamajiem īpašumiem, kam jau tagad vai drīzumā būs nepieciešami kapitāl- ieguldījumi. Tiem tika paziņoti jauni noteikumi, un sarunas sāka ievilkties. Daudzi darījumi tika atcelti, jo pircēji nespēja izpildīt AML prasības, bankas neslēdza darījuma konta līgumus vai vienkārši atteica darījumus. Tirgū klīda baumas. Vieni apgalvoja, ka situācija nav labvēlīga ieguldījumiem, ka cenas nav tās labākās, ka kredīti ir kļuvuši dārgāki un ka tas neļauj gūt izdevīgu investīciju atdevi. Citi tirgus spēlētāji, kam esošie nomas līgumi tuvojās beigām, sāka šaubīties: ja nu pašreizējie nomnieki nepagarinās līgumus un vajadzēs meklēt jaunus? Viņi sāka aktīvāk piedāvāt savus īpašumus pārdošanai. Bet trešie – potenciālie pircēji – ieraudzījuši tirgū notiekošo, interpretēja pēc sava prāta: varbūt labāk nogaidīt? Varbūt kritīsies cenas? Varbūt parādīsies problemātiski aktīvi? Viņi pārstāja jebko pirkt un sāka nogaidīt.
– Vai ir daudz tādu investoru/pircēju, kam ir brīvi līdzekļi un kas gaida aktīvus, kuru īpašniekiem ir finanšu grūtības?
– Tie pavisam noteikti nav atsevišķi gadījumi. Vieni aktīvi vēro un piedāvā katram nekustamajam īpašumam savu cenu, bieži vien visai agresīvu. Citi sēž ierakumos un gaida īsto brīdi. Piedāvātās cenas parasti ir ievērojami zemākas par tām, ko vēlas iegūt pārdevēji. Notiek pārbaude: ja nu kāds no īpašniekiem izvēlēsies ātru pārdošanu un pozīcijas slēgšanu?
Taču atgriezīsimies sarunas sākumā par nekustamā īpašuma tirgu: nemainīga aina bija vērojama līdz pat maija vidum. Pēc tam stāvoklis mainījās: tirgus dalībnieki jaunos apstākļus sāka uztvert mierīgāk. Viņu pieņemtie lēmumi kļuva mazāk emocionāli. Ja viena banka nedeva kredītu, viņi devās uz otru, tad uz trešo… Rezultāts: aktīvākā vasara pēdējo 10 gadu laikā. Telefons zvanīja bez mitas: klienti vēlējās apskatīt vienu vai otru objektu, sākt tirgot, sadarboties, publicēt sludinājumus… Un jau jūnija beigās klientu aktivitāte sāka transformēties par reāliem darījumiem. Tirgū beidzās šoks, parādījās jauni instrumenti pirkumu kārtošanai, puses aktivizējās, un mums – brokeriem – atkal bija darba pilnas rokas. Notikušais kārtējo reizi apstiprināja veco patiesību: nevajag krist panikā – tirgus pats sevi sakārtos!
– Tas bija stāsts par komerciālo objektu tirdzniecību. Kā sokas ar tirdzniecības un biroju telpu iznomāšanu?
– Stāvoklis ar biroju telpām ir stabils. Jaunie projekti izraisa interesi. Mēs strādājam ar lielāko daļu galvaspilsētas biroju centru, bet ar četriem no tiem – uz ekskluzīvu līgumu pamata. Katru nedēļu piedāvājam daudziem klientiem rīkojam un prezentācijas.
– Starptautiskie uzņēmumi ziņo, ka 2019. - 2020. gadā Rīga saņems turpat 200 000 m² jaunu biroju platību. Vai šādam jaunam piedāvājumam, tavuprat, būs pietiekams skaits galapatērētāju, tas ir, nomnieku?
– Tā, lai uzreiz piepildītu visu piedāvājumu? Mana atbilde − nē! Otra mana atbilde: nav garantijas, ka visi pieteiktie projekti tiks īstenoti norādītajos termiņos. Turklāt, saglabājoties pašreizējai ekonomikas izaugsmei, Latvijā strādājošie uzņēmumi turpinās pārcelties uz augstākas klases birojiem. Skaidrs, ka tādi pārsteigumi kā Rietumu kompāniju attālināto servisu masveida pārcelšana uz Rīgu nav gaidāmi. Darbaspēks mums ir tik, cik ir. Taču daļu no minētajiem 200 000 kvadrātmetru aizpildīs Latvijā jau pārstāvētās kompānijas. Tās, kuras no sliktākām telpām pārcelsies uz labākām. Jo vairāk tāpēc, ka to ikmēneša izdevumi pēc pārcelšanās būtiski nepieaugs un budžetus dramatiski neietekmēs. Tieši otrādi – platību efektīvas izmantošanas un to ergonomiskuma dēļ jaunajā birojā tās pat ietaupīs. Biroja apstākļu uzlabošana ir uzņēmumu cīņas par kvalificētu speciālistu piesaistīšanu neatņemams noteikums.
Visaugstākais nomas maksas slieksnis, kādu pēdējā laikā ir gatavi pieņemt klienti, parasti nepārsniedz 15 eiro/m²/mēn. Šādas telpas nomā kompānijas, kam ir svarīgs statuss un savu biroju izvietotā kompleksa prestižs. Savukārt, galvaspilsētas biroju segmentā ar piedāvājumu līdz 13 eiro/m²/mēn. veidojas nopietns deficīts. Pašlaik vakanti ir tikai sarežģīti biroji vai problemātiskas ēkas. Nomniekiem jāizvēlas no piedāvājumiem, kuriem ir būtiski atšķirīgi līmeņi. Ja izdodas atrast kaut ko izdevīgu, lēmums par līguma parakstīšanu tiek pieņemts ļoti operatīvi. Turpretī ja piedāvājumā ir liels skaits jaunu telpu par 14 - 17 eiro/m²/mēn., sākas ilga projektu plusu un mīnusu, kā arī izdevumu pozīciju analīze un salīdzināšana. Lēmums par telpu izvēli ātri tiek pieņemts tad, kad kompānijai ir stingri ierobežots laiks, lai pārceltos uz jaunu vietu.
Mūsu uzņēmumam vēsturiski tuvs nekustamajam īpašumam, ar kuru mūsu nodaļa strādā īpaši labprāt, ir telpas apģērbu un pārtikas veikaliem, kafejnīcām un restorāniem Rīgas centrā. Labākie no tiem populārākajās vietās tiek iznomāti par 50 eiro/m²/mēn. Taču tā nav, kā mēdz teikt, slimnīcas vidējā temperatūra. Tie ir reti gadījumi. Turpat aiz stūra 70 metru attālumā var būt pieejams piedāvājums arī par 25 eiro/m², – kur ir cita ļaužu plūsma.
– Tomēr restorānu biznesa pārstāvji pēdējā laikā sūdzas par zemu un dažkārt pat negatīvu rentabilitāti, tostarp arī, viņuprāt, pārmērīga nodokļu sloga dēļ. Bet tu saki, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu atvēršanai piemēroti nekustamie īpašumi Rīgas centrā ir pieprasīti.
– Klientu, kas vēlas atvērt kafejnīcu vai restorānu, pietiek. Tomēr piekrītu, ka restorānu biznesa pārstāvji bieži runā par to, ka viņu bizness ir sarežģīts, ka nodokļi ir lieli un ka trūkst darbinieku. Taču tie īpašnieki, kam jau ir sekmīgi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi un jaunas idejas, interesējas par vietām ar vislielāko ļaužu plūsmu un telpām, kam nav juridiska un tehniska rakstura problēmu, − tas Rīgā ir liels retums. Ja minētais ir ideālā kārtībā un piedāvātā nomas maksa ir normāla, iznomāt šādu nekustamo īpašumu nav grūti. Piemēram, ja par fasādes telpām (100-150 m²) Klusajā centrā restorāna vai kafejnīcas izvietošanai tiek prasīti 3000 eiro/mēn., tas ir segments, par kuru no restorānu biznesa pārstāvju puses būs ļoti liels pieprasījums. Ja piedāvājumam ir divi stāvi vai ja tā platība ir 500 m² vai vairāk, bet prasītā cena ir 5000-6000 eiro/mēn., – tas ir sarežģīts projekts, un šādām telpām ir vajadzīgas lielas investīcijas.
Interesanti lasīt, kā politiķi un kritiķi laiku pa laikam ekspluatē iespējamās krīzes tēmu: skatieties, briest krīze, jo Rīgas centrā ir aizvien vairāk brīvu tirdzniecības telpu. Taču, pirmkārt, mainās pati tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas joma, jo mainās pircēju paradumi, tostarp arī interneta tirdzniecības attīstības dēļ. Otrkārt, brīvi ir tieši lielie un problemātiskie nekustamie īpašumi. Mums ir maz lielo starptautisko tīklu, kas strādā lielās platībās, kā tas notiek citās pasaules lielpilsētās. Ja vienotu 500 m² Rīgas telpu piedāvājumu varētu sadalīt divās vai trīs telpās vai arī ja īpašnieks būtiski samazinātu cenu, to varētu labāk iznomāt. Rīgas centrā nomnieku rotācija notiek vairāk vai mazāk pastāvīgi.
– Parunāsim par tavu hobiju. Kad pagūsti nodarboties ar velosportu? Uz darbu ej katru dienu?
– Protams (Smejas. – ). Brīvdienas vai atvaļinājumu ņemu tikai, lai piedalītos sacensībās vai treniņnometnēs vai arī kad jāārstē traumas. Pēdējos gados esmu pratis sevi disciplinēt – skrupulozi plānoju katru dienu. Man tas ir svarīgi, lai atrastu laiku treniņiem. Ceļos pusseptiņos no rīta, lai gan agrāk nereti modos ap astoņiem. Vidēji dienā plānoju divas stundas treniņiem. Trenējos katru dienu – no rīta vai vakarā, bet reizēm atkarībā no darba grafika – gan no rīta, gan vakarā.
– Vai velosports ir tava bērnības aizraušanās?
– Bērnībā aizrāvos ar basketbolu. Līdz 15 gadiem spēlēju Daugavas Sporta Nama sporta skolā un spēlēju pietiekami labā līmenī. Tā tas bija, līdz brīdim, kad sarāvu ceļgala saites. Pēc tādas traumas vajadzēja nopietni rehabilitēties. Taču es to pārforsēju un pēc trīs mēnešiem atkal no jauna sarāvu ceļgala saites. Tad dakteris pateica, ka ir iespēja vēlreiz operēt, taču tad tā būs pēdējā iespēja: ja pēc operācijas neiziesiet normālu rehabilitācijas procesu, tad nav vērts operēt. Viņš ieteica par to visu padomāt. Man tobrīd bija grūti staigāt, nemaz jau nerunājot par trenēšanos. Atkal atjaunoties? Piecpadsmit gados ir daudz un dažādu kārdinājumu, un es pametu treniņus. Skola, tusiņi… Vēlāk, mācoties jau izlaiduma klasē, galvā kaut kas noklikšķēja: cik var, kā mēdz teikt, ēst pelmeņus, dzert alu un neko nedarīt?! Atkal aizgāju pie ārsta. Uzzināju, cik maksā operācija, taču tādas naudas man tobrīd nebija. Pavaicāju, ar ko varu nodarboties paš- reizējā stāvoklī? Man piedāvāja divus variantus: peldēšanu un velosportu. Baseins mani līdz galam neuzrunāja, un tāpēc izvēlējos velosportu: izej no mājas un brauc. Tobrīd mācījos 12.klasē, un izrādījās, ka viens no maniem klases biedriem piedalās sacensībās. Sāku ar viņu kopā braukt. Pēc tam pamēģināju piedalīties sacensībās ar kalnu velosipēdiem (MTB) pa bezceļiem, kuros piedalījās pusotrs tūkstotis dalībnieku. Tad sāku domāt par rezultātu uzlabošanu un progresēšanu.
Skaidrs, ka tā bija vienkārši aizraušanās: braucu reizi nedēļā, sešas reizes gadā piedalījos sacensībās. Bet visiem lepni stāstīju, ka nodarbojos ar velosportu. Tomēr vienu gadu traumas dēļ ar velosipēdu nebraucu vispār. 2013.gadā pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti specialitātē „Uzņēmējdarbība”. Tā sagadījās, ka mans kursa biedrs bija Latvijā profesionālās riteņbraukšanas komandas menedžeris. Starp citu, viņš tagad ir mans kolēģis, strādā kompānijas Kivi Real Estate Komercnodaļā. 2014.gadā viņš man piedāvāja pabraukt kopā ar viņa kolektīvu. Pēc tam man tika piedāvāts pievienoties vienam sporta klubam un tajā trenēties. Sāku arī Biķernieku trasē vakaros braukt kopā ar šosejas riteņbraucējiem. Tas tad arī deva jaunu motivāciju un grūdienu manai amatiera karjerai, tā kļuva par dzīvesveidu, saskaņā ar kuru dzīvoju joprojām. Jau otro gadu pārstāvu komandu ZZK. Tajā iekļuvu lielā mērā tādēļ, ka uzvarēju 2016.gada sezonas Latvijas šosejas riteņbraukšanas amatieru rangā.
– Šogad esat sasniedzis sportiskās formas maksimumu?
– Noteikti esmu tam pietuvojies, kur ir griesti, vēl ir pāragri spriest. Iepriekšējos gados, sākot no 2014.gada, man sacensībās bija tikai viena uzvara, šā gada pavasara beigās - vasaras sākumā – veselas trīs, tostarp arī amatieru Pasaules kausa sacensībās Lielbritānijā, kuras ir vienas no prestižākajām sacensībām Eiropā. Sacensību maršruta garums bija 100 jūdzes. Uzvarēju arī Latvijas Amatieru čempionātā un Latvijas Kausa posma sacensībās. Tas viss amatieru līmenī. No profesionāļiem mēs atšķiramies ar to, ka viņi ar velosportu pelna naudu, bet mēs – nē. Pasaulē ir aptuveni 100 profesionālu komandu. Es esmu amatieris, eju uz darbu pirmdienā pēc sacensībām, pērku inventāru, pats pumpēju riepas pirms starta. Pēdējos gados visa mana sadzīve ir pakļauta vienam uzdevumam – piedalīties amatieru Pasaules čempionātā, kas septembra sākumā norisināsies Polijā.

Senie latīņi teica: per aspera ad astra.
Tas nozīmē caur ērkšķiem uz zvaigznēm. 2017.gadā sacensībās kritu un kontuzēju galvu. Mēnesi nevarēju pakustināt labo roku… Tieši pēc kritiena nopietni pārskatīju treniņu disciplīnu un apvienoju mērķtiecīgu virzīšanos pretī uzvarai, ar ideālu dienas kārtību. Sāku sadarboties ar savu tagadējo treneri, iekļāvu dienas kārtībā rīta un vakara vingrošanu, masāžu un fizioterapiju. Sāku lasīt literatūru un klausīties audiolekcijas par apziņas robežu paplašināšanu, par laimi un mērķtiecīgumu. Tas viss palīdzēja izturēt jaunu traumu, kuru guvu 2018.gada beigās, kad jau mērķtiecīgi tuvojos mērķim, bet atkal savainoju roku. Tikai draugu, ģimenes, trenera un man apkārt esošo cilvēku atbalsts man palīdzēja ātri atgriezties un sasniegt vēl augstāku sportisko līmeni.
– Tavu sociālo tīklu profilos redzēju, ka dzīvoklī Tev ir velosacīkšu stimulators ar lielu monitoru, kas atgādina video-spēli.
– Aiz loga ir XXI gadsimts, modernās tehnoloģijas attīstās un rada iespēju ziemas periodā trenēties mājās. Simulatorā ir iebūvēts ar datoru un spēli savienots velosipēds. Šajā virtuālajā pasaulē viss ir tuvu realitātei: kopā ar mani pa trasi brauc daudzi sportisti – kopā startējam virtuālās sacensībās, kopā aizvadām treniņus… Vesela sabiedrība no visas pasaules. Ja trenējos no rīta, tad lielākā daļa pārējo brauciena dalībnieku ir no Okeānijas un Āzijas, kur jau ir vakars. Notiek komunikācija tērzētāvās, tiek vākti reitinga punkti posmos, tiek salīdzināti braucēju jaudas dati. Starp citu arī Facebook dibinātājs Marks Cukerbergs brauc ar šādu velo stimulatoru.
– Tava līmeņa velosports – vai tas ir dārgs prieks?
– Taisnību sakot, es vairs tā īsti nesaprotu, kas šajā sportā ir dārgi un kas nav. Kādu brīdi šķiet, ka amatieru sacensību dalības maksa 50 eiro ir padārgi. Pēc tam pārnāc mājās un pasūti velosipēdam detaļas un piederumus par pusotru tūkstoti eiro. Kas tagad ir dārgi? Runājot par velosipēdu, ko nopirku ZZK, domāju, tas ir labāks nekā krietnai pusei profesionāļu.
– Vai ir iespējams pāriet no amatieriem pie profesionāļiem?
– Uzskatu, ka labs amatieris var kļūt par profesionāli, ja ir noteicis sev tādu mērķi un atsakās no daudzām dzīves ērtībām un ierastās lietu kārtības, ja atradīs komandu, kas viņu pieņems. Taču pirmajos gados viņam visdrīzāk būs jābrauc bez atalgojuma: jāpierāda savas tiesības būt komandā un savu nenogalināmu entuziasmu tur palikt. Paziņas šogad bieži vaicā, vai es neplānoju pāriet pie profesionāļiem. Mana atbilde – nē! Es nevēlos pamest iemīļoto darbu, – palikšu profesionāls nekustamo īpašumu aģents. Nu, un, ja velosports arī pēc Pasaules čempionāta turpinās man dāvāt tikpat daudz prieka kā līdz šim, turpināšu trenēties un braukšu sacensībās. Ja nē, … pasaulē ir vēl daudz citu interesantu nodarbju un sporta veidu, ko izmēģināt!