Rudenī žurkas no laukiem un pagalmiem dodas meklēt siltumu un barību cilvēku mājokļos, pagrabos un bēniņos. Šoruden grauzēju klātbūtne kļuvusi īpaši aktuāla arī sabiedrības veselības dēļ – Latvijā pieaug saslimšana ar leptospirozi, ko galvenokārt izplata žurkas. Eksperti brīdina: šie dzīvnieki ir gudri, spējīgi pielāgoties un ātri vairojas, tāpēc ar vienreizēju deratizāciju nepietiks. Par to, kas pievilina grauzējus un kā preventīvi nodrošināties pret to ienākšanu mājokļos, stāsta Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un “Bonava Latvija” Klientu servisa un garantijas nodaļas vadītājs Andris Vindels.

Kas īsti ir žurkas, un kāpēc tās jūtas labi cilvēku tuvumā?

“Žurka ir gudrs, izmanīgs un ļoti pielāgoties spējīgs dzīvnieks,” uzsver Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Latvijā sastopamas divas žurku sugas – pelēkā un melnā, kas Eiropā izplatījās jau senos laikos, ceļojot kopā ar jūras braucējiem un patveroties uz kuģiem. Žurkas sver vidēji ap 300 gramiem un ir vienas no lielākajiem nelielo grauzēju grupas pārstāvēm. Dabā tās ieņem vietu barības ķēdes sākumposmā, tādēļ, lai izdzīvotu, žurkas ir izkopušas teju nevainojamas pielāgošanās spējas – tās vairojas strauji un regulāri, laižot pasaulē līdz pat desmit metieniem gadā.

Žurkas var dzīvot gandrīz jebkur – no kuģiem un pagalmiem līdz bēniņiem, pagrabiem, šķūņiem un pat dzīvokļiem. Tās meistarīgi atrod grūti pieejamas slēptuves un pārvietojas nemanāmi, visbiežāk diennakts tumšajā laikā. Ja netiek ierobežotas, īsā laikā šie grauzēji spēj izveidot lielas, stabilas populācijas. “Tieši tāpat kā cilvēki rudenī atgriežas no vasarnīcām pilsētā, arī žurkas meklē vietu, kur ir silti, droši un netrūkst pārtikas. Daudzdzīvokļu mājas un privātmājas tām piedāvā lieliskus apstākļus, kur patverties un pārlaist auksto ziemas periodu,” skaidro Māris Lielkalns.

Žurka – nevis nekaitīgs “mājdzīvnieks”, bet drauds veselībai

Žurkas cilvēka tuvumā jūtas kā mājās, tās pielāgojas mūsu paradumiem un dzīvesveidam, izmantojot cilvēku radītās ērtības savā labā. Tomēr šīs “kaimiņattiecības” nav nekaitīgas. Žurkas konkurē ar cilvēku par telpu un resursiem, tās var radīt troksni, bojājumus un ir nopietnu slimību un parazītu pārnēsātājas. Viens no aktuālajiem piemēriem šoruden ir leptospiroze – akūta infekcijas slimība, ko izplata galvenokārt grauzēji. Žurkas var pārnēsāt arī trakumsērgu, kas ir bīstama cilvēka dzīvībai, ja netiek laikus ārstēta.

Vēl viens neredzams, bet nozīmīgs apdraudējums ir žurku ērces, kas spēj pārvietoties no pagrabiem uz dzīvojamām telpām un kļūt par grūti pamanāmiem iemītniekiem, kas kaitē cilvēka veselībai. “Bieži inficēšanās notiek netiešā ceļā – žurkas piesārņo pārtiku ar urīnu, ekskrementiem vai siekalām, nosmērē ar netīrām ķepām. Ja šī pārtika netiek rūpīgi termiski apstrādāta, slimību izplatīšanās ir ļoti iespējama. Tāpēc žurku klātbūtne nav tikai neērtība vai estētiska problēma, tas ir reāls sabiedrības veselības jautājums, kam nepieciešama sistemātiska pieeja,” uzsver Māris Lielkalns.

Kā nepieļaut žurku ienākšanu mājoklī?

Viens no biežāk izmantotajiem veidiem, kā cīnīties ar žurkām, ir indēšana. Kā uzsver “Bonava Latvija” Klientu servisa un garantijas nodaļas vadītājs Andris Vindels, deratizācijas darbi jāuztic ēkas pārvaldniekam, lai inde tiktu izvietota piemērotākajās vietās un atbilstoši drošības prasībām. Iedzīvotāji par plānotajiem pasākumiem jāinformē vismaz piecas dienas iepriekš, kā arī jānorāda vietas, kur izvietoti līdzekļi, lai novērstu mājdzīvnieku un bērnu piekļuvi. Pēc deratizācijas būtiska ir arī kritušo grauzēju savākšana, kas palīdz novērst infekciju un nepatīkamu smaku izplatīšanos.

Tomēr, lai uzvarētu cīņu ar žurkām, nepietiek ar vienreizēju deratizācijas pasākumu. Nepieciešami regulāri un sistemātiski preventīvi darbi, kas liedz grauzējiem iespēju atkal iekļūt ēkā. “Ieteicams vismaz reizi pusgadā veikt ēkas vizuālo apsekošanu – pārbaudīt pagrabus, koplietošanas telpas, ieejas durvis, ventilācijas lūkas, režģus un citas potenciālās ieejas vietas. Ventilācijas atveres jāaprīko ar metāla režģiem no abām pusēm, bet atvērtas lūkas vai būvkonstrukciju bojājumi jānovērš nekavējoties,” skaidro Andris Vindels.

Māris Lielkalns papildina, ka uzmanība jāpievērš pat vismazākajām plaisām un caurumiem – pietiek pat ar 3–4 centimetriem diametrā, lai žurka spētu iespraukties iekšā. Tāpat nevajadzētu pie ēkas sienām krāt dēļus, mēbeles vai būvgružus, kā arī veidot aizaugušas joslas, jo šādas vietas kalpo par ideālām slēptuvēm grauzējiem. Vīnogulāji un vīteņaugi, kas aug gar ēkas sienām, žurkām var kalpot par “kāpnēm” uz augstākiem stāviem, ļaujot iekļūt dzīvokļos.

Andris Vindels uzsver, ka ļoti liela uzmanība jāpievērš atkritumu apsaimniekošanai. “Jāizvērtē konteineru stāvoklis – tiem nedrīkst būt plaisu vai caurumu, un vākiem vienmēr jābūt aizvērtiem. Tas attiecas arī uz nelielām atkritumu tvertnēm iekšpagalmos. Īpaši svarīga ir bioloģisko atkritumu savākšana – tie ir galvenais žurku iztikas avots. Ja konteineri ir pārpildīti, jāpiesaka ārpuskārtas izvešana un jāpalielina izvešanas biežums,” viņš norāda.

Eksperts iesaka konteinerus regulāri dezinficēt, it īpaši siltajā sezonā, kad pārtikas atliekas strauji piesaista grauzējus. “Ja konteineri netiek tīrīti un vāki netiek aizvērti, tie kļūst par barošanas punktiem, no kuriem žurkas dodas tālāk uz pagrabiem un dzīvokļiem,” viņš brīdina.

Svarīga loma ir arī iedzīvotāju ikdienas paradumiem. “Ja mājā dzīvo cilvēki, kuri paraduši barot putnus vai kaķus, pastāv liels risks, ka barība pievilinās arī grauzējus, tāpēc vienmēr jāpārliecinās, ka pēc maltītes ieturēšanas uz zemes vai traukos nepaliek pārtikas atliekas,” uzsver Andris Vindels.

Eksperti ir vienisprātis: efektīva cīņa ar žurkām balstās uz trim pīlāriem – regulāru deratizāciju, ēkas un apkārtnes uzturēšanu kārtībā un atbildīgu iedzīvotāju rīcību. Tikai sistemātiska pieeja ļauj ilgtermiņā nepieļaut grauzēju iemitināšanos mājokļos un mazināt slimību izplatības riskus. Tomēr jārēķinās – izskaust grauzējus no pilsētvides pavisam nav iespējams.