Rīgā esam pieraduši domāt, ka “krāmēties” ar visu veco ir grūti. Un daudzos gadījumos tā arī ir taisnība, tomēr pilsētvides un apkaimju attīstībā vieglākā ceļa izvēle rada risku pazaudēt mūsu galvaspilsētas unikālo identitāti. Domājot par pilsētas ilgtspēju, tās politiskajai un pilsētplānošanas vadībai būtu jānosaka, ka laikmetus pārdzīvojušu ēku reintegrācija nākotnes vīzijā ir obligāta.

Galvaspilsētā, kas vēlas pārsteigt ar kultūras bagātību un savu īpašo šarmu arī ārpus Vecrīgas, nevajadzētu ļauties vienmuļai sacensībai par augstāko, stiklotāko, modernāko. Jo tieši vecās ēkas var kļūt par pievienoto vērtību un savas apkaimes simboliem – vizītkarti, ar ko lepoties.

Šajā kontekstā es pat teiktu, ka industriālais, 20. gs. sākuma mantojums Rīgā līdz šim ir ne tikai nepelnīti aizmirsts, bet pat bijis nepiedodami neaizsargāts un nenovērtēts. Pilsēta, kas izsenis pazīstama kā svarīgs industriālais un ražošanas centrs, daļu savas absolūti unikālas vēstures jau ir pazaudējusi mūsu pašu nevērīgās attieksmes dēļ.

Industriālais mantojums ir kritiski svarīgs. Pielāgojot to mūsdienu vajadzībām, iegūstam augstu pievienoto vērtību gan vietējā, gan plašākā – pilsētvides un pat nacionālā - mērogā.  Šeit var vilkt paralēles ar vienu no Londonas ikoniskākajiem Temzas krasta siluetiem – laikmetīgās mākslas centru Tate Modern, kas radīts bijušajā Bankside elektrostacijā, vai Batersijas spēkstaciju, kas tagad ir ārkārtīgi populārs vietējās sabiedrības un tūristu galamērķis. Šādi piemēri, no kuriem mums mācīties ir ārkārtīgi daudz, un to augstā popularitāte tikai apliecina, ka telpas spēks rodams dažādībā. Līdzvērtīgs projekts šajā aspektā ir Riga Waterfront, kur pilnīgi noteikti ir izceļama attīstītāja pieeja vietrades veidošanā. Tā ir stratēģija, kas tiek plaši izmantota Rietumeiropā, un faktiski ir balstīta esošo vietas vērtību, telpisko īpašību un struktūru autentiskā saglabāšanā un spēcināšanā. Arhitektūras un pilsētplānošanas teorijā jau izsenis ir zināms, ka ilgtspējīga pilsēta ir tāda, kurā sevi kā piederīgu sajūt katra sabiedrības grupa.

Riga Waterfront projekta ietvaros pieteiktais mērķis atdzīvināt Andrejsalas vēsturisko spēkstaciju paredz tieši to – kļūt par pieprasītu un populāru centrējošo spēku, vienlaikus maksimāli saglabājot vēsturiskās ēkas personību.  Arhitektūras pārbūves vīzijā šim faktoram veltīta īpaša uzmanība, lai radītu telpu ikvienam – jaunam un vecam. Viss ēkas perimetrs ir veidots publiski pieejams, ar laukumiem, skvēriem, terasēm un dažādām mazākam tikšanās vietām. Kritiski svarīgs ir mērķis nodrošināt iespēju ikvienam atrast savu īsto – spotu. Gan brīžos, kad vēlamies svinēt, gan brīžos, kad labāk pabūt vienam. Tā ir patiesi augstvērtīgas publiskas telpas sastāvdaļa – spēja nodrošināt piederību visplašākajā kontekstā.

Domājot par Rīgas attīstību, mums jābūt gataviem arvien biežāk uzņemties izaicinājumu savienot senatnīgo ar moderno, apzinoties, ka vēsture nav tikai fons, bet struktūra, uz kuras balstīt jauno, lai tas būtu loģisks pilsētas attīstības turpinājums. Rīga nav tikai Vecrīga, vai izslavētais Jūgendstils. Rīga īstenībā ir ļoti dažāda, tā ir dažādu laiku un ietekmes apvienojums. Tā zināmā mērā ir Rīgas lielākā bagātība un īpašība, ka mums ir interesantas telpiskas struktūras – ēkas, kvartāli, ielas un teritorijas arī ārpus tik ļoti pierastās Vecrīgas. Tā ir unikāla kombinācija pat Eiropas mērogā.  Faktiski mūsu vēsturiskais centrs satur tādas industriālas arhitektūras piemērus, kas vēl pavisam nesen darbojās pilnā jaudā.

Pilsētas, kas var lepoties ar gadsimtiem ilgu kultūrvēstures bagātību, nevar atļauties savu nākotnes identitāti radīt no nulles. Tāpēc tai ir jāapzinās savas vērtības un jāspēj tās spilgti atrādīt, lepoties un  nodot nākamajām paaudzēm, turpinot savu unikālās personības stāstu.