Nav noslēpums, ka mājokļu pieejamība ietekmē investīciju vidi un darba tirgu: kvalificēti speciālisti, kādus vēlētos piesaistīt ikviens darba devējs, sagaida atbilstošu atalgojumu, karjeras izaugsmes iespējas un ērtu dzīvi darbavietas tuvumā, bet investori ir gatavi investēt tikai tur, kur pulcējas cilvēki un notiek attīstība. Tātad – cilvēki nelabprāt meklē darbu tur, kur nav atbilstošas dzīves telpas, bet tur, kur nav cilvēku, darba vietas un mājokļu piedāvājums neveidojas. Kā izkļūt no apburtā loka? Baidos, ka ēku būvniecība vien neko neatrisinās un problēmas sakne ir daudz dziļāka.

Reģionos cenas kā Rīgā, kvalitāte – bēdīga

Salīdzinot ar Rīgu, kur dzīvokļi visai plašā klāstā ir pieejami gan īrei, gan tirdzniecībai, reģionos pieprasījums un attiecīgi piedāvājums ir krietni mazāks. Īres cenas bieži vien daudz neatpaliek no galvaspilsētas, ko gan nevar teikt par atalgojumu. Šī plaisa lielā mērā bremzē tirgus asinsriti, jo tikai retais laukos var atļauties noīrēt, piemēram, trīsistabu dzīvokli, kas ir ģimenes ērtību minimums. Turklāt nereti cena ievērojami apsteidz kvalitāti.

Iedzīvotāju pirktspēja un niecīgais tirgus arī ir galvenais iemesls, kāpēc mājokļu attīstītāji piesardzīgi raugās uz jaunu daudzdzīvokļu ēku celtniecību attālākos reģionos. Tirgu būtiski ietekmē kreditēšanas kārtība: bankas drīkst izsniegt aizdevumu 90 % apmērā no dzīvokļa vērtējuma summas, un jauni dzīvokļi tiek vērtēti atbilstoši iedzīvotāju pirktspējai, nevis reālajai tirgus cenai. Rezultātā – Rīgā jaunu divistabu dzīvokli “Bonava Latvija” projektos var iegādāties par aptuveni 100 000 eiro, bet reģionos pirktspēja ir pat divreiz zemāka, kaut arī būvniecības izmaksas – tādas pašas kā galvaspilsētā, līdz ar to riski būvniekiem un bankām – daudz lielāki. Tāpēc arī jaunas dzīvokļu ēkas ārpus Rīgas tiek celtas salīdzinoši reti, – galvenokārt tur, kur tiek nodrošinātas valsts subsīdijas, – un veselīgs tirgus neveidojas.

Apburto loku, iespējams, varētu pārraut, atļaujot bankām reģionos kreditēt dzīvokļu pircējus nevis pēc īpašuma vērtējuma, bet gan pēc reālās pārdošanas cenas. Sakārtojot šo jautājumu, vismaz vietējie būvnieki sarosītos, parādītos pieejamāks dzīvojamais fonds un attiecīgi augtu tirgus.

 

Ar ēkām vien nebūs līdzēts

Vienlaikus Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pēdējos trijos gados visās pilsētās un novados – arī tajos, kam ir piešķirtas subsīdijas un kur ir tapušas jaunas daudzdzīvokļu ēkas, iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Visticamāk, vietējie iedzīvotāji pārceļas no nekvalitatīviem vecajiem dzīvokļiem uz jauniem, bet papildu darba vietas un jauni iemītnieki nav parādījušies, drīzāk otrādi. Vienīgais reģions, kur iedzīvotāju kļūst vairāk, ir Pierīga, kas nodrošina iespēju dzīvot privātmājā, strādājot turpat netālu Rīgā. Jāsecina, ka viens pats mājoklis neko neatrisinās. Varam katrā reģionā uzbūvēt kaut vai 1000 māju, bet tas nenozīmē, ka būs arī darbs un ka cilvēki gribēs tur dzīvot.

Diemžēl tādējādi investīciju un talantu piesaistē Rīga zaudē Tallinai un it sevišķi Viļņai, kur iedzīvotāju skaits pēdējos gados ir palielinājies, pateicoties gan iekšējai, gan ārējai migrācijai. Atšķirībā no Latvijas, kas spītīgi turas pretī darba tirgus atvēršanai, lietuvieši to jau kādu laiku īsteno, un ekonomika plaukst. Labs piemērs ir arī Kauņa, kur savulaik tika nolemts stratēģiski attīstīt ražošanu: nodokļu atlaidēm uzņēmumiem sekoja jaunu darbavietu rašanās, tika piesaistīts darbaspēks, radās pieprasījums pēc jauniem mājokļiem, un likumsakarīgi attīstījās arī jaunu dzīvojamo māju būvniecība. Rīgā pieprasījumu pēc jauniem mājokļiem veido nevis ekonomikas izaugsme un darbaspēka pieplūdums, bet gan ārkārtīgi novecojušais dzīvojamais fonds.

Īsais kopsavilkums? Kvalitatīvi un mūsdienīgi mājokļi nenoliedzami ir vajadzīgi gan cilvēku, gan investīciju piesaistei, taču tas, kā Latvijai patiešām trūkst, ir darbspējīgi cilvēki. Lētāks dzīvoklis Valmierā nepalīdzēs, ja darbs būs pieejams tikai Rīgā, un ne viens, ne otrs neko nerisinās, ja nebūs cilvēku, kas gribēs te strādāt un dzīvot. Demogrāfijas uzlabošana iedzīvotāju skaita palielināšanai ir svarīga, taču laikietilpīga. Daudz ātrāks risinājums būtu ārējās darbaspēka migrācijas legalizēšana. Ja gribam redzēt attīstāmies gan reģionus, gan Rīgu, piesaistīt investīcijas un ieinteresēt un noturēt augsti kvalificētus speciālistus, ir ne tikai jābūvē, bet arī – un pirmām kārtām – jāpalielina iedzīvotāju skaits, lai būtu, kam jaunuzceltajos namos dzīvot.